Pa īstam
Tādās dienās kā šī gribas kaķi, suni vai vienalga ko dzīvu, ar ko varētu aprunāties un uzdot stulbus, retoriskus jautājumus, zinot, ka atbildes tāpat nesagaidīt.
Šādās dienās, kad esi tik prātīgs, cik vien iespējams - strādā, strādā un strādā, neizejot no savām 4ām sienām, pienāk kāds brīdis, kad kā ar āmuru pa galvu dabū & tu saproti - bāc! Bet es taču šodien neesmu redzējusi nevienu dzīvu būtni!! Neesmu runājusi & smaidījusi nevienam. Tāds tukšums iezogas sirdī, bet nākamajā mirklī jau mēģini sevi mierināt, ka tas tikai tā - vienu vakaru un tev jābūt stiprai, un tas tikai tāpēc, ka jāstrādā, un tāpēc, ka neviens tavu laimi nekals kā tikai tu pats, un ka pēc smaga darba vienmēr nāk eiforiska gandarījuma sajūta, ka man tas tik tiešām patīk, ka..ka..ka..
Un tomēr.. šādās dienās visvairāk pietrūkst vārdu, sejas un smaidu. Šādās dienās negribas dzīvot vienai, negribas būt vienai. Gribas samīļojienu. Tik vienkārši un cilvēcīgi.