Visu rītu galvā skan "Iet bāleliņš līgaviņu ņemti"
Oi, jopcig, kas nu būs?!
Nāk rudentiņš kā tanī senā dziesmā,
Nāk ziema, un grib ņemti bāleliņš.
Grib bāleliņš, grib līgaviņu ņemti,
Bet nezin, ka šorīt jau viņa paņemta.
Lūk, vēji nes kļavlapas nosarkušas,
Caur Rīgu nes projām un skūpsta nost.
Noskūpstītas lapas no rīta, šai rudenī...
Vispār teikšu kā ir - šodien šī diena ir kā radīta, lai skūpstītos.
Sēžu te ar nepiedienīgi īsu minikleitu un sarkanām zeķu maliņām, kas spraucas ārā no garajiem zābakiem. Un skūpstīties gribas.
Tas trakais, trakais rudens!
Kolēģis uz manām dziesmotajām dungošanām par bāleliņiem, kas grib rudeņos ņemt līgaviņas, tik noteica, ka tā esot tipiska latviešu tautas pasaka: atjāj, uzjāj, nojāj. Tā tie bāleliņi jājot.
Man pat nebija ko atbildēt, jo viss jau bija pateikts.