Kad vasarās līst, es atkal un atkal redzu to māju ar stikloto verandu un ābeļdārzu, kurā ieeju un brienu pa slapjo zāli, kas glāsta manas pēdas, ļaujot, lai lietus mani samērcē, un ar katru ādas centimetru izbaudu lietus piles, kas sitas man sejā.
Gaiss smaržo pēc izkaltušā siena, kas nu remdējas dzīvības garšā, un no saulē sasilušās zemes ceļas dūmakas garaiņi.
Tā māja vēl -joprojām tur stāv - manā fantāzijā, tāpat kā toreiz, kad pirmo reiz to tur atradu, un tas viss vēl joprojām garšo pēc vasaras, silta lietus un kailas miesas.