Par greizsirdību.
Greizsirdību nebiju sev novērojusi 23 mūža gadus. Un tad pēkšņi - babam, kā ar mietu pa galvu - greizsirdība pa smadzenēm spiedās vai laukā. Fiziski drebēju, cik greizsirdīga biju. Un tikai nesen man pieleca, ka ne jau es viena pie tā vainīga esmu.
Cilvēks, kura dēļ esam greizsirdīgi, acīmredzot dara kko "ne tā" - vai nu neizstāsta visu, vai samuhļī kaut kādas lietas, ka ir pamats līdz galam neuzticēties, kas tad arī sāk veicināt šitās sērgas izplatību. Agrāk, kad vēl nesapratu šī vārda nozīmi, domāju, ka greizsirdīgam būt ir baigi romantiski, tagad saprotu, ka tās ir tikai un vienīgi dezinformācijas sekas, un tās sagrauj nevis attīsta.
Nu jā, vēl jau arī ir šur tur pieminētā metode - dzīvot, negribot uzzināt. Tas visādā ziņā vieš mieru un saticību. Kkur pavisam nesen dzirdēju frāzi - "Viņi ir ideāla ģimene, jo nesarunājas."