Par brīvdienām un sieviešu elkoņiem.
Vakar atgriezos no jūras, sametu visas drēbes veļasmašīnā un pārsteigta vēroju, cik kārtas smilšu nogulsnējas, iztekot laukā netīrajam ūdenim. Pēc ilgiem laikiem paspodrināju savu mitekli, tad ielīdu vannā un pārdesmit minūtes pasitu klaču ar mammu pa telefonu.
Prātā kā lādītē pārcilāju brīvdienu atmiņas un silti pasmaidīju - tāda kā idilliska noskaņa un miers.
Pie jūras vēl ir vasara, un teltī saules stari no rītiem laužas tieši tāpat kā jūnija rītā, tik zeme zem kailajām kājām no rīta vēl ir neiesilusi, vēsa un drēgna.
Izkāpusi no vannas, dāsni ieziedu saulē un vējā izžuvušo ādu ar krēmu, īpašu rūpību pievēršot elkoņiem.
Es to nekad nevienam neesmu teikusi, bet acu atmiņā man vienmēr stāv sieviešu elkoņi. Ne visi, bet ir tādi, kas iegulst smadzeņu rievā un tur stāv.
Bērnībā kaimiņos dzīvoja Saulīšu mamma, pie kuras ik pār-dienas tiku sūtīta pēc piena. Viņa piemājas kūtiņā turēja gotiņu. Pie vārtiem mani sagaidīja divi suņi, kuri, lai arī draudīgi, tomēr ļoti labprāt mēģināja draudzēties ar mani. Kamēr Saulīšu mamma no akas vilka laukā atdzesēto pienu, lai lietu to manā 3litru burkā, es nespēju atraut acis no viņas elkoņiem. Tie bija kā koka miza, cieti, sačervelējušies un reizēm nobrāzti. Tie mazliet atkarājās nost no visas pārējās rokas, ļumīgi pašūpojās, kad Saulīšu mamma nolika spaini pie zemes, tomēr ragainā kārta drīz vien palika nekustīga un rāma. Un es pie sevis nodomāju, ka nekad, nekad man tādu elkoņu nebūs. Un tāpēc es tos lutinu ar visu, ko tie ir pelnījuši, bet katrreiz tos atspiežot pret galdu atceros Saulīšu mammas bāli noberztos un sausos elkoņu galus.