epizodes
Tramvajs. Nu, un vai otra puse kartiņai aizpildīta.. (īsti pat neatceros, pildīta-nepildīta) Rādiet, otru pusi!!! Ko jūs man te visi melojat! Braukā ne tādi kā paši, metīšu laukā pa durvīm!! (pati izkāpšu, pati aizpildīšu, nu ne jau tagad, stāvot kājās un ar aizņemtām rokām). Ko jūs te stāvat! Pildiet kartiņu!!!

Iela. Lietussargs un peļķes. Un cilvēks pretī.
Ziniet, ir tās situācijas, kurās nesaprast, pa kuru pusi apiet, un tad jūs abi lēkājat no vienas kājas uz otru, bet otrs tēlo spoguļattēlu.. Tie mirkļi ilgst mazo mūžību, un šis ilga mazliet vairāk. paspēju saskatīt siltas, mīļas acis, patīkamu smaidu un pieklājīgu puisi..

Visinteresantāk ir tad, kad Tu dzirdi, kā sabiedriskajā runā pa telefonu, spēj pat iztēloties situāciju. Vīrietis ap 70, solīds večuks ar patīkamu balss tembru. - Nu tur jau ir tikai grāmatas, citu preču nav..es pats tūlīt būšu klāt.. Ko? Aaaa..nu ja, nu ja..Piedodiet. Jā....es jau braucu..
Un Tu klausies, un klausies, un balss liekas pazīstama veselu mūžību. Cilvēks liekas zināms jau sen, tu spēj pat iztēloties, kā viņš reaģēs un ko darīs.. gandrīz vai gribas "ielikt" viņu noteiktā cilvēku grupā, sagrupēt pēc īpašībām..Un pasmaidi pie sevis, kad izdzirdi jau iepriekš izdomātu reakciju..

Logs. Pogas, podziņas un slēdži. "Pārmija", "salona apgaismojums", "strāva"... Cik diez grūti ir iemācīties vadīt tramvaju??? Un kā ir patiesībā?? redzi tikai sliedes???
Un kā tiem trolejbusu šoferīšiem?? reiz nostājos ielas vidū un mēģināju iztēloties, kādu ielu saskata viņi - ceļu un vadus augšā..un kā viņi zina, kur tos vadus pārslēgt..un, ja nu trāpa nepareizajās drātīs, ko?!
Dzīve.