Vakar bija dejas eiforija. Es TO dabūju!!
Casablancā kārtējo reizi spēlēja džeziņu, un tās ir skaņas, kurām es nespēju pretoties.
Un, ejot mājās, keybordists ar bundzinieku teica, lai nākamreiz atkal atnāku.
Jā, laikam smaidi, kas vijas cauri spēlei un dejai, sastopoties kaut kur pa vidu starp skatuvi un deju zāli, spēj radīt enerģiju.
Šodiens smeldz muskuļi. Jūtu savu ķermeni atdzimstam.