Sestdien izdevās apstādināt laiku.
Un tā patiesi bija mistika. Vakar no rīta pamodos kā pirmdienā. Bet tad atcerējos..visu to vieglumu sevī, visas sakritības, brīnumus un sarunas..Ne no šīs pasaules.
Nē, laikam no Viņa vēl joprojām neesmu tikusi prom. Un arī Viņš no manis ne. Mums vēl joprojām izdodas kopā izdarīt lietas, ko citi nosauktu par šizofrēniskām. Kaut kāda veida nenosakāma laime pasaulei pa vidu. Un atkal pavasarī, neskatoties ne uz ko citu: ne saistībām, ne lietu kārtību, ne atbildību pret citiem. Bet vienkārši tā. Pie milzīgas tējas krūzes, atvērta loga, kkur skanoša blūza un sarunām par 5-to maņu, transu, nirvānu un teorijām. Par to, cik ilgi spēj nodzīvot cilvēks, kad viņam atveras prāts un viņš zina visu..par Pandoras lādi, par ķermeni un cilvēku ķermenī.
un tas viss tikai tāpēc, ka pasaule ir kā Matrikss.
Un tas viss tikai tāpēc, ka gāju pirkt peļu slazdu. Jo tas viss kaut kādā mistiskā veidā bija saistīts ar Viņa sarkano kreklu.