Ai, es tak nemaz nepastāstīju, kā es JG svinēju!

Vārdu sakot, bija man ieplānots GALDS (mīļie mani, katram pasākumam es pirmo vienmēr plānoju galdu, nevis to, ko vilkšu mugurā vai ko citu): nu tur 3 siltie, savi 5 salāti, kādas 4-5 uzkodiņas, saldais, protams (aha, un tas viss 4 cilvēkiem, nē, nestāstiet, ka es neesmu riktīga, es pati to pamazām sāku nojaust...) tad vēl mājas ģenerāluzkopšana un zāļu vanna (grasījos beidzot izmantot pēc piederības savu Jāņu vainadzeņu), bet viss ne gluži tā sanāca.
30. viss gāja pēc plāna, tb izstaigāju tirgu, iemarinēju vistu, uzvārīju dārzeņus un vistas fileju rosolam, uztaisīju saldo, sapildīju ar brinzu marinētus peperoni piparus, izdzēru vīna glāzi un gāju gulēt.
31. tātad ap pusdivpadsmitiem vēl karinājos gar datoru, ekur šepat Cibā un vēl kaut kur, kad zvana Rūdis un saka: es ceļos, eju dušā un tad braucu pie Tevis, brauksim pastaigāt gar jūru! Es tā kā sāku valodu raustīt, ka man te šitas un tas, viņa saka: darīsim visu kopā. Kad atbrauksim no jūras.
Nu ok, uzliku sejai masku (nē, ne lāča, skaistumkopšanas - zaļā krāsā, kaimiņiene vēl ienāca burkānu aizņemties, bija jauki:D), metos griezt rosolu un rīvēt siera salātus. Uzcēlu jauniešus, sadevu CU par mājas kopšanu un pēdējiem iepirkumiem.
Tātad atbrauca Rūdis, paņēmām vienu šampi un glāzi, lai varam smuki iedzert pie jūras. Jā, kā tad! Saulkrastos bija tumšs un tukšs (nu tak puspieci pēcpusdienā!). Nē, ne tā - TUMŠS UN TUKŠS! Tā kā nēģ..., da nu jebkurā pakaļā. Vienīgā izgaismotā vieta bija pie saksofona, kurš izskatās pēc jūraszirdziņa, tur arī aizcilpojām līdz jūrai. Un tad, kad es tā kā atpogāju somu, lai izvilktu šampi, nez no kurienes uzradās pašvaldības policijas mašīna. Un sekoja mums.
Tā kā pie jūras tukšā nīkt lielas jēgas nebija, tad izdomājām pa ceļam uz Rīgu iebraukt pie mana brāļa Silakrogā. Nebrīdinot. Brālis izskatījās tīri priecīgs, viņa sieva... eee... laikam ne visai;> Tb viņa taisījās iet vannā (viņa vienmēr taisās iet vannā, kad pie viņiem atbrauc - vienalga brīdinot vai nē), bet es uz to teicu, ka mēs viņu mīlam arī tādu, kā ir, un aicināju brāli korķēt vaļā šampi. Tad nu mēs trijatā izdzērām vienu mūsējo šampi, tad vienu viņējo, un tad vēl vienu viņējo. Un tā kā šiem mājās bija paštaisīts upeņu liķieris (sava kandža un savas upenes), ierādījām, kā taisīt Kir Rojāl. Vēl mēs izēdām 2 salātu bļodas (nebija jau diez ko lielas, jāatzīst) un apēdām gandrīz visu tikko cepto keksu...
Nu tātad uz mājām es braucu jau visai pūkaina pēc tiem visiem KirRojāļiem...
Tā ka bija mums no salātiem rosols (starp citu, ļoti garšīgs), no siltajiem - vesela cepta vista (arī ļoti garšīga, eu, nu ir tak spēks tos cepammaisos!) un no uzkodām - siera salāti groziņos un peperoņi. Un to saldo, to mēs vispār aizmirsām, tā ka ēdām 1. janvārī.:D
Būtība sanāca tā, ka mēs knapi uzklājām galdu, saskandinājām vīna glāzes un tad jau ģērbāmies, lai ietu uz Dienvidu tiltu skatīties salūtu.
Pie visa klāt - man šķiet, ka kā reizi tieši bija gadu mija un kuranti, kad es paslīdēju uz apsarmojušas zāles un novilku gar zemi (drusku kļūdījāmies ar laika aprēķināšanu un tiltu sasniedzām aptuveni 00:05)... Bet neko - glāzes somiņā nesaplīsa, es pati ar neko nesatraumēju. Tā ka uzskatīsim: gads būs pilns ar ekstrīmu, bet bez nepatīkamiem pārsteigumiem vai zaudējumiem.
Un ja nu par statistiku: vakara gaita es piedalījos pie 5 šampju un vienas vīna pudeles izdzeršanas;)