Vakarnakt tā īsi pēc 12, kad jau laimīgi laidos miegā, mani no snaudas izrāva divas čurājošās meitenītes, kuras kārtoja savas melnās dzeltenās darīšanas ceriņu krūmā tieši zem mana balkona. Kamēr pamodos galīgi un iztusnīju no gultas, šīs jau bija prom. Un tad es sāku GAIDĪT! Un viņas patiešām nāca atkal pēc kāda brīža.
Un tad es cēlos un, ietinusies palagā kā tāds sašutuma mākts romiešu patricietis, jeb, nē, palags ta oranžs - kā tāds no sansāras izkritis krišnaīts iznācu uz balkona. Un tur jau šās bija - jau pietupušās un bikšeles lejā laižošas! Un tad es viņām Populāri Izskaidroju, ka še nu nebūs nekāds tuaļets! Un ka galu galā gar visu māju ir krūmi, kāpēc tieši šie?! Un tad nu viņas atvainodamās tāpat tupus stāvoklī aiztenterēja tālāk - uz citiem krūmiem, zem citiem balkoniem, bet es, lepni atmetusi palaga šlepi, atgriezos gultā.
Un turpināju GAIDĪT. Un tikai tad, kad nākošā čurājiena reizē sadzirdēju šīs jau laicīgi dodamies tālāko krūmu virzienā, aizmigu ar labi padarīta darba apziņu!
;)