No vienas puses atpūtos, pavadīju laiku ar dārgumiņu, bet no otras puses tāds iebesījiens par to, ka neko jēdzīgu nepaveicu (nu piemēram, kaut kādās pauzēs es bakstīju telefonu ne lasīju grāmatu). Bet ir atkal jēdzīgs gulēšanas režīms. Eju gulēt ap divpadsmitiem, mostos ap vienpadsmitiem. :D Vēl kaut kāda labi nojaušama iestrēgusi sajūta par atgriešanos. Mēdz būt arī pēc atgriešanās no cita veida ilgākām prom būšanām no ikdienas vides. Tāds apjukums, tukšums un bezmērķība. Viss liekas svešs. Atceros tādi jutos arī atgriežoties no vasaras nometnes. Tāds, neviens tevi te negaida, viss ir svešs un atsvešināts. Un tagad man pat ir tāda sajūta mazliet par savu istabu! Savu mīļo, jauko istabu, kur es dzīvoju jau gadus 10! Kuru es esmu sakārtojusi pat uz svētkiem un kuru esmu iekārtojusi pa lielam tā, kā tieši man patīk. (Nav pilnībā, jo Rīga istaba nekad nav pabeigta, bet nu sapratāt, šis ir MANS stūrītis šajā pasaulē!) Un šobrīd kaut kā dīvaini, jo pat ar savu tieksmi analizēt visu, es ŠO sajūtu nekad neesmu apskatījusi. Nav jau arī tā, ka tik bieži būtu ceļojumos/vairāku dienu ciemošanās citur. Bet interesanti, ka tad, kad man bija ldr (long distance relationship), tad es atkal satiekoties pēc tās nedēļas, divām, četrām, vienmēr arī jutos kā ar "svešu" cilvēku. Vajadzēja laiku atkal sakonektēties. Un varbūt ar cilvēku to vairāk jutu,bet varbūt vajag arī laiku/procesu, lai sajustos ērti un gaidīti savā istabā.