Šodien trauksme atkal. No paša rīta (nu ap pusdienlaiku, kad pamodos) bija tikai smagums un nevēlēšanās. Tagad ik pa 10 minūtēm liekas, ka būs panikas lēkme. Palīdz doma, ka zinu, ka nebūs. Pat tad, kad nedzēru zāles, tādas kārtīgas panikas lēkmes man nav bijušas. Vispār gribas novērsties un neko nedomāt. Nedzīvot. Neba nu tajā negatīvajā pārliecībā, ka gribu mirt, bet drīzāk pozitīvās pārliecības iztrūkumā par to, ka gribu dzīvot. Ļoti, ļoti gribas novērsties. Bet es jau to darīju. Sestdienas naktī sadzēros vīnu un visu nakti skatījos Qeens gambit (ir forši, sajūsminātu spiegšanu gan nesaprotu). Svētdien visu dienu pohas un ar nekā jēdzīga nesadarīju. Bet nu jā, trauksmi tā nerisina. Bet problēmai paskatīties acīs es arī negribu.