Ir iestājies kaut kāds trauksmes posms. Likās, ka no tā, ka jānodod eseja ceturtdien, bet nē, neesot tas. Mjā, laikam jau arī mans iekšējais darbs sāk bīdīties uz pārliecību mainīšanu, jo pagātnes tēlus un personas es ļoti labi esmu apstrādājusi. Un ne jau tas, ka man ir kaut kas nododams, raisa manī trauksmi. Bet pārliecības, kuru esejas nodošana ir aktivizējusi. Jā, jā... gribas vainot eseju trauksmē nevis savas pārliecības, kuras gaida katru mirkli, lai varētu sabīdīt trauksmi, ja ne eseja, tad kas cits.

Darbs ar pārliecībām man tik ļoti atsit KBT, ka es nevaru! Man ir mazliet love/hate attiecības ar šo novirzienu. Pirmām kārtām tas, ka visas trauksmes skaidro ar automātiskajām domām. Ienīstu, jo gadiem esmu pavadījusi trauksmē bez jebkādām domām tik ļoti, ka pat vajadzēja ilgstošu procesu, lai es sev atzītu, ka man ir trauksme, jo satraucošu domu man nav. Un nevis vienkārši nav, bet NAV!!! Es jūtos nesaprasta un neatzīta. Un vienmēr šī domas aizstāvji teiks, ka BeT TĀs DomAs iR neApZinĀtaS. Nu ko bļe man dod, ka tās domas ir neapzinātas, ja es tāpat tām netieku klāt un tās ir paslēptas tik ļoti, ka nekāds darbs ar tām tāpat nesanāk!!! Drausmīgs naidiņš tieši par šo tēmu. Un ieildzis. Vai es esmu gatava šo atrisināt un palaist vaļā? Nē. Parisināt vismaz mazliet? Vai arī man vēl vajag izdusmoties? Jā, vajag vēl izdusmoties. Gribas atzīšanu, ka nebija taisnīgi pret mani. Varbūt ar šo varētu padarboties pie psiholoģes ceturtdien, ja ne "atzīs" manu taisnību, tad vismaz to dzirdēs. Un es gribu lai dzird, jo jūtos ļoti nedzirdēta tieši par šo tēmu! Jā, tas ir ejams pie psihologa. Protams, ir mazliet baile, ka viņa mani "nedzirdēs". Bet no otras puses padomājot - viņa ir iejūtīgākā un intuitīvākā psihoholoģe/terapeite, ar ko man ir nācies strādāt. Es pieļauju, ka viņai būs kaut kas labs sakāms.

Tagad vienīgi šo pa punktiem īsi pierakstīt, lai ir ko aiznest uz sesiju. :)