jo tālāk es prokrastinēju (t.i. jo vairāk tuvojas dedlains, bet es turpinu neko nedarīt), jo vairāk es ēdu. man gribas visu laiku kustināt žokļus. grauzt.
man ir kaut kā līdzīgi. bieži no citiem dzirdu, ka stresa dēļ zūd ēstgriba, bet man stresapstākļi ir tieši ražīgākais rīšanas laiks. visu laiku nepieciešams stūķēt mutē ēdienu.
Dīvaini, jo Tu esi figūriski labā formā un proti lieliski kontrolēt un filtrēt mutē liekamās lietas. Salīdzinoši ar vairumu, to skaitā mani. Bet par sevi brīnos, ka pie stresa neriju un negraužu 24/7. Ja skumstu un bēdājos, apetīte drīzāk zūd.
Es vakar gribēju klasiski komfortēt sevi ar ēdienu, nopirku divus eklērus un divas citas mazkūkas, domāju, visu apēdīšu un par maz būs. Nekā. Vakar ēdu, šodien ēdu un vēl rīt tās pašas ēdīšu.