*

a) ejot uz vilcienu redzēju diezgan baismīgu avāriju. nu ne pašu procesu, bet daļu no sekām. cietušie jau bija prom, gaļa ar nekur nemētājās. auto detaļas gan. sadragāta mūra siena un mašīna ielidojusi kādas mājas dārzā apmēram 20 m tālāk. Raiņa un Budeskalna ielas stūrī. kopš man ir tiesības es šitādas lietas uztveru daudz jūtīgāk. joprojām šķērma dūša par redzēto;
p) noskatījos Nijaramas pasakas. viss būtu vispār pavisam lieliski un ideāli, ja ne pēdējās ainas. bērnu izrādei ne visai atbilstoša un nav saprotams, priekš kam viņa tur piekabināta. visādi citādi ļoooti smuki un mīlīgi. scenogrāfija burvīga, gribas visus tos priekšmetus un iekārtojumu nest uz mājām. Nīmo + Makša dzīvais muzons ļoti foršs un organiski ieaudzēts izrādē;
ī) es esmu atkarīga no īsziņu rakstīšanas. telefonam sāka čakarēties pogu rinda, kurā ir burti p, q, r, s, t, u, v, w, x, y, z. pēdējās dienas nespiežas vispār necik, līdz ar to uzrakstīt normālu īsziņu nav iespējams. un tikai pateicoties tam apjēdzu cik daudz īsziņu es patiesībā rakstu un cik ļoti esmu no tā atkarīga. tās pārsvarā ir nelielas domas, idejas, sajūtas vai mazi notikumiņi, mirklīši, par kuriem gribas uzrakstīt dzīvesbiedram. tādi mazi enerģijas kamolīši, ar kuriem esmu pieradusi ikdienas gaitā apmainīties. un zvanīšana te nelīdz, tas ir kaut kas tāds, par ko man nemaz negribas runāt. cik ir mēģināts izlīdzēties ar zvanīšanu, tas parasti visu padara vēl sliktāku. kaitina. jo tas, ko vajag ir pastarpināta, mazliet laikā nobīdīta, lakoniska, koncentrēta un netieša komunikācija. šis piespiedu īsziņu gavēnis mani kaut kādā ziņā padara emocionāli mazliet nestabilu. stulbi.
kāds nezina labu, lētu un ātru telefonremontdarbnīcu, m?