*

bijām Saldū pie K mammas. pareizāk sakot, laukos. Kursīšos. tas ir vēl ~30 km no Saldus uz Lietuvas robežas pusi. K vecākiem tur ir lauku īpašums, kurā viņi pirms 7 gadiem uzcēla smuku (no ārpuses) māju. ap māju ir pāris hektāri lauksaimniecības zemes, tālāk mežs. arī īpašumā. tuvākie kaimiņi ļoti tālu. ļoti garš piebraucamais ceļš no grantinieka. K tētis pirms ZSV nokrita ar insultu un palika uz gultas. dzīvo pansionātā. K mamma ir sapratusi, ka savos gados netiek viena ar to māju galā. viņai ir arī dzīvoklis Saldū. ja mēs gribētu, mēs varētu to māju dabūt sev un iet tur dzīvot.
tur lielā mērā ir viss, par ko esmu daudz sapņojusi - lauksaimniecības zemes pietiktu 2-3 zirgiem. līdz pašai mājai nāk stirnas un brieži. mežā varētu ierīkot ekskluzīvu un pilnīgi privātu Ieejas taku, izvērst piedāvājumu paciņu, piedāvāt nakšņošanu, zvēru un putnu vērošanu utt. utjpr. varētu visu izdomāt un sataisīt ritīgi kruti. praktiskā ziņā viss pilnīgi saiģot. bet tiklīdz es jautāju, ko saka mana sirds, tā dzirdu izmisīgu pretošanos.
un tas pat nav K vecāku dēļ (vismaz man tā liekas). attiecības ar viņiem nav vienkāršas. ne man, ne K. bet viņi pret mani nekad nav bijuši slikti, ir atbalstījuši praktiski un finansiāli utt. vienkārši mēs dzīvojam uz dažādām planētām un mums ir pilnīgi atšķirīgi pasaules uzskati. galvenais iemesls (vismaz man tā liekas) ir tas, ka es nejūtu vispār nekādu saikni ar to reģionu, vietu, zemi. man neriebjas, es varu braukt ciemos utt, bet es nespēju iztēloties kā varētu tur apmesties uz dzīvi. es noteikti varētu piejaucēt pašu māju un mežu. līdz kaut kādai robežai. bet tas arī viss.
līdzīgi kā man bija ar Āgenskalnu. man ritīgi patika mūsu dzīvoklis. tiešām. un Āgenskalns pilnīgi noteikti ir ļoti skaists un romantisks un foršs. bet to divu gadu laikā, ko es tur nodzīvoju, es tā arī nesajutos kā mājās. dzīvoklis bija mājas, bet viņš it kā peldēja tādā ne-māju izplatījumā. nebija slikti, bet nebija kā mājās. bija kā ciemos. domājot par Saldu un Saldus apkārtni tā sajūta ir vēl izteiktāka. es nevaru iztēloties, ka varētu justies tur kā mājās.
mana sirds dzied Vidzemes ziemeļaustrumos. Smiltene, Trapene, Gaujiena, Alūksnes rajons, Igaunijas pierobeža. es kaut kādā random Igaunijas pierobežas mežu masīvā varu acumirklī sajusties kā mājās, bet, lai cik reizes nebūtu klīdusi pa Aizupju mežiem, tie man liekas sveši. lai gan man pat tur jau ir dažas savas takas un daži koki, ar kuriem mēdzu aprunāties
ir kaut kā bēdīgi un stulbi, ka tev kā uz paplātes piedāvā kaut ko, par ko esi sapņojis, bet tu tā vienkārši negribi.

viņdien klīdu pa tiem Aizupju mežiem, pareizāk sakot, pa mežacūkājiem un avoksnājiem un nonācu visai plašā Austrijas agreņu plantācijā. es jau sen zinu, ka viņas ēdamas, bet viņas sīkas un parasti redzētas pa dažām retām sēnītēm un licies, ka nav jēga čakarēties. šoreiz bija tik daudz, ka iedegos ziņkārē. uzzvanīju dziedāšanas biedrenei, kas strādā kopā ar LV sēņu guru Initu D. dabūju info, ka esot diezgan bezgaršīgas un neesot jēga ņemties, lai pagaršojot kādu svaigu, tad sapratīšot. pagaršoju. garša bija ļoti neizteikta, bet ar zemjainu riekstainumu un redīsainumu. interesanta konsistence - tādas skrimslīgas, kraukšķīgas. gāju uz māju pēc groziņa, gāju atpakaļ un pielasīju pilnu. drusku jāpiešaujas lasīšanā, lai noplūktu nesalaužot. diezgan čakarīga tīrīšana, jo viņas aug miklājos un dubļājos un viņām tāda kājiņa, pie kuras ļoti pieķeras sūnas un meža krikumi. nācās arī skalot smiltis nost.
uztaisīju divas līdzīgas, bet mazliet atšķirīgas mērcītes. ļoti garšīgas. vispār nenožēloju čakaru. bija vērts ņemties.

( sīkāk par mērcītēm )

http://www.senes.lv/species/sarcoscypha_austriaca.htm