*

jāatzīst ka man tas sāk apnikt.
kaitināt.
tas vispār nekam neder.
šķiet tieši tāpēc nav jābrīnās, ka man, gluži kā nejauši cilvēka ādā iemiesotai žurkai, nepārtraukti gribas kko grauzt. jo kaitina.
nekas. jāmet miers. un arī ēšana jāpārtrauc.
pirms tam man likās, ka tas īgnums ir no iesnām.
nē.
iesnu gandrīz vairs nav. nīgrums gan. ne jau nepārtraukts. periodisks. bet konkrēts gan.

ok. bet viss cits man patīk.
ā nu, protams, vēl izņemot aukstumu.

[UPD: eu tā songa txt gan izrādījās pašā reizē. un es, protams, esmu ragana]

tagad nu gan esmu nolēmusi iespītēties. un kā būs tā būs labi.

kā man pirms pāris mēnešiem ieteica cien . stereologs:

"Tu tak pate zini, kas un kā jādara. tad dari to. tas ir tik vienkārši. atmet to, kas traucē un uz priekšu."

nu ja. mhm.

un kā tikko sarunā ar Kaiju konstatējām - mēs visi esam viens otra vērti. jo esam cilvēki.

 

vakarā braukšu uz kalnu vēdināt galvu. iepriekšējoreiz šis process tika traucēts. šoreiz es neļaušos.

mmm, paldies, Elci, ka aizvilki mani uz kalnu. nesaprotu kā es vispār varēju kko lauzties par nebraukšanu.
ar galvas vēdināšanu bij tā - tieši braucu augšā ar pacēlāju un domāju, ka pirmoreizi ir tā, ka man patīk ledaina trase, jo ir ātrums un tas prasa lielāku koncentrēšanos uz braukšanu, kas savukārt, labāk iztīra galvu. manas domas pārtrauca Īrijas emigranta zvans, ar atziņu, ka par teicienu "Nepis Prātu" labāks ir - "Nepis karmu". nu ja. viņam taisnība.

Kristaps toties ragaviņu kalniņa pakājē, uzlocījis džinsas līdz ceļiem un tērpies vien īspiedurkņu krekliņā ālējās ar snovskeitu.

un manliekas, ka man izdevās pierunāt tēti braukt uz kalnu 4dien. galu galā nevar taču ļaut bijušajam Latvijas čempionam atlikušo dzīvi nosēdēt pie televizora.

vispār no tās iztrakošanās pa kalnu, ir milzum daudz enerģijas. ja nebūtu 1diena, es ietu kkur dancot. sen tas nav darīts. mhm.