klūgās mati sastrēguši un nezina ko pasākt. ko tu pasāksi ziemassvētkos, kad sveces kritīs no gaisa un debess bērns kā tārpu karalis neīsts un beigts no dzimšanas piecēlies parotaļāties ar mirušiem radiem un skrej sastekles melnos arābos iedurties ar deguniem. meitas slaka sērošanas apģērbu un ar stalaktīta galaktiku nolec no tempļa tornim uz apvāršņa. es ilgi biju noņēmies ar jaudām un kad piededzināja stalli tad divsimts zirgaspēki kā braši vēji kā visas debesspuses no vieniem vārtiem tādu golus salaida iekšā pēc trapeces principa nevarēja saskaitīt un gaismas radiānos melni lukturi bija mūs apšaubījuši, lai ar skrienamo krējumu iedabūtu savās būtībās un bijībās. tikai ne mani, tikai ne maksi, kas visur kāju liek droši un bākās, vākos, staignājos, pat krējuma poda lielajos dziļumos metas uz galvas ar atvērtām acīm un rokās pa puķei kā kaķim zem acs pakasa ar klaburčūsku melniem ikru vēdekļiem nomesties ceļos par pātaru godbijību melnos lakstos ak nē, tas izbeidzās pats no sevis ntās reizes apgriezies ap asu materiālu sastapās sejās ar klasesbiedru naidniekiem. bija rasas lāšu rīts, no muktupāvela nāca asa smaka un smārds kā klajs mels uz visiem lieveņiem mūs sastapa un klaigāja klaigāja klaigāja bez mitas atkārtodams - mēs esam sēnalas, izsijājiet mūs, izdabūjiet no mums ārā dzīvību, lai mēs vairs nebūtu vajadzīgi