|
|
Tue, Oct. 29th, 2013, 11:25 pm
šodien braucu uz liepāju mašīnā ar sievieti, kura strādā krīzes centrā. viņa stāstīja, kā uz centru atvests meitēns, kas kaut ko murmina murmina, bet neviens no klātesošajiem nespēj saprast, kādā valodā tas ir. tomēr šī sieviete pēkšņi saprot, ka meitene grib dzert. atnes ūdeni - tiešām, ļoti izslāpusi. pēc kāda laika meitene izdod citas skaņas un sieviete ir droša, ka viņa vajag uz labierīcībām. tā arī izrādās, bet viņa pati nesaprot, kā to sapratusi. kad atklājās ģimenes apstākļi, izrādījās - meitene ir "mauglītis", nav apguvusi cilvēku valodu, bet visu laiku pavadījusi ar suņiem (ģimene viņai bija, bet visai nelabvēlīga). un krīzes centra darbiniece sapratusi, ka viņai tik viegli uztvert meitenes prasības, jo viņa sazinās tādām izteiksmēm kā suņi, bet tā sieviete savulaik bijusi suņu audzētāja. kad viņas pēc tam gājušas uz parku, meitēns nesis zariņus zobos, lai pasviež. (šī vieta visā stāstā gan izklausās nedaudz savāda, jo grūti iedomāties, ka kāds ar bērnu arī rotaļājies ar kā ar suni. nu, nav grūti iedomāties, bet es ļoti ceru, ka tā nav. ka, nu nezinu, ja nesa to kociņu zobos, tad tāpat vien, kā suņi nēsā lietas, nevis, lai viņai to pasviestu). bet nupat noskatījos filmu par marinu abramoviču, un patiesībā es pat nezinu. nemēģinot romantizēt dzīvošanu ar vilkiem, es tomēr domāju par to, cik viegli pazaudēties pie cilvēkiem. novirzīties no sevis. spilgta epizode filmā ir, kad m.a. galerists viņai skarbiem vārdiem atsaka performancē iesaistīt iluzionistu (un es domāju, kāpēc tas šķiet "nepareizi", līdz viņš to precīzi pasaka): tas būtu pats muļķīgākais, ko darīt, ņemot vērā, ka viņa tur ir, lai būtu patiesi klātesoša, bet iluzionists to, kas ir tīrs un ievainojams, padarītu par distancētu spēli. protams, šeit tas bija vairāk neveiksmīgas žanru sapludināšanas jautājums, turklāt es neuzskatu, ka tēlojums vai ilūzija ar "ideju" nevarētu būt patiesāki par kaut ko citu (vai interesantāki, jo "patiess" jau arī vēl neko nenozīmē). bet patiešām, no cilvēkiem pielīp daudz kaitīgāki ieradumi un priekšstati nekā no suņiem, reizēm kaut kas liekas tik sasodīti lieliska ideja, bet izrādās svešs triks. Wed, Oct. 30th, 2013, 12:31 am
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) usne
es tomēr neticu galeristam, nav labi izjaukt otra ideju Wed, Oct. 30th, 2013, 12:54 am
jim
var diskutēt par to idejas "izjaukšanu" (jo diskusijas/strīdi jau ir par līdzekļiem, kā nodot ideju skatītājiem, nevis pašu ideju), redaktora loma ļoti bieži palīdz izkāpt no zināma šaurskatījuma, kāds neizbēgami vienmēr ir klātesošs, strādājot vienam (bet es protams konkrēto piemēru neesmu redzējusi) Wed, Oct. 30th, 2013, 10:27 am
lara
Tur pilnīgi skaidrs jau no paša sākuma bija, ka tā nav laba doma. super, ka Marinai tik labs redaktors un pati tik saprātīga. Wed, Oct. 30th, 2013, 10:47 am
iive
es piekrītu. jo īpaši tāpēc, ka tā taču bija viņas mūža lielā izstāde, atskats uz tik daudz ko izdarītu. tāpat jau redzams cik grūti marinai nācies strādāt, lai performanci uzskatītu ne tikai par eksperimentālu, bet par stabilu mākslas formu; tad kāpēc nepaturēt to tīrā un vienkāršā veidā? (viesvieglāk jau man šitā teikt tagad, kad redzams, cik fantastiska bija tā iedarbība.)
aarpraac.. Wed, Oct. 30th, 2013, 09:28 am
naivums
Man jau liekas, ka cienītā krīzes centra sieviete drusku pārspīlēja. Wed, Oct. 30th, 2013, 11:03 am
iive
man bail, ka, ja jā, tad tikai nedaudz. viņas meita (ap 13 g) arī apmeklē to krīzes centru, viņai tur draudzenes, varbūt arī kaut ko izpalīdz mammai. un, kad stāstīja par nerunājošo meiteni, tieši viņa bija tā, kas izmantoja vārdu "mauglītis", pie tam komentējot "ak, atkal mauglītis!". bet citi nerunājošie bērni sarunā netika pat pieminēti, tādēļ jādomā, ka šis patiešām bija īpašs gadījums. Wed, Oct. 30th, 2013, 10:31 am
lara
Noskatījos filmu pirms nedēļas. Vēl arvien domāju un jūtu. Tik spēcīgs iespaids. |