kad atklājās ģimenes apstākļi, izrādījās - meitene ir "mauglītis", nav apguvusi cilvēku valodu, bet visu laiku pavadījusi ar suņiem (ģimene viņai bija, bet visai nelabvēlīga). un krīzes centra darbiniece sapratusi, ka viņai tik viegli uztvert meitenes prasības, jo viņa sazinās tādām izteiksmēm kā suņi, bet tā sieviete savulaik bijusi suņu audzētāja. kad viņas pēc tam gājušas uz parku, meitēns nesis zariņus zobos, lai pasviež. (šī vieta visā stāstā gan izklausās nedaudz savāda, jo grūti iedomāties, ka kāds ar bērnu arī rotaļājies ar kā ar suni. nu, nav grūti iedomāties, bet es ļoti ceru, ka tā nav. ka, nu nezinu, ja nesa to kociņu zobos, tad tāpat vien, kā suņi nēsā lietas, nevis, lai viņai to pasviestu).
bet nupat noskatījos filmu par marinu abramoviču, un patiesībā es pat nezinu. nemēģinot romantizēt dzīvošanu ar vilkiem, es tomēr domāju par to, cik viegli pazaudēties pie cilvēkiem. novirzīties no sevis. spilgta epizode filmā ir, kad m.a. galerists viņai skarbiem vārdiem atsaka performancē iesaistīt iluzionistu (un es domāju, kāpēc tas šķiet "nepareizi", līdz viņš to precīzi pasaka): tas būtu pats muļķīgākais, ko darīt, ņemot vērā, ka viņa tur ir, lai būtu patiesi klātesoša, bet iluzionists to, kas ir tīrs un ievainojams, padarītu par distancētu spēli. protams, šeit tas bija vairāk neveiksmīgas žanru sapludināšanas jautājums, turklāt es neuzskatu, ka tēlojums vai ilūzija ar "ideju" nevarētu būt patiesāki par kaut ko citu (vai interesantāki, jo "patiess" jau arī vēl neko nenozīmē). bet patiešām, no cilvēkiem pielīp daudz kaitīgāki ieradumi un priekšstati nekā no suņiem, reizēm kaut kas liekas tik sasodīti lieliska ideja, bet izrādās svešs triks.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}