Marts 16., 2011
| 08:01 oh jā, un puika pasācis pirms ēšanas skaitīt lūgšanu (nekādas citas reliģiskuma pazīmes neizrāda). manī šitais visnotaļ rada raizes (vai esmu viņam kautkā nodarījusi pāri? vai esmu viņu kaut kā ne tā audzinājusi?)
muļķīgi kaut kā.
|
Comments:
Nesatraucies. Einšteinam bērnībā arī bijis pārspīlētas reliģiozitātes periods. Man arī :D
tas taču no amerikāņu filmām!
bet kāpēc Tu par to uztraucies?
viņš saka, ka pirmsskolas apmācībā apguvis (tas bija pirms diviem gadiem). Skola mums ir patīkami ateistiska, tbš nahrenizējuši gan kristīgo mācību, gan ētiku, apvienojot to ar literatūru - kā vecajos labajos laikos. (un viņiem tas strādā gana labi.)
bet uztraucos tāpēc, ka kristietība man ir trauslajā ~10 gadu vecumā iemācīja, ka cilvēki in general ir ļauni gļēvuļi (citādi es nevarēju izskaidrot to, ka ir vajadzīga vesela reliģija, kas biedē ar sātanu un elli, ja cilvēki pārkāps acīmredzamus baušļus - tbš ka cilvēki nav labi vienkārši tāpēc, ka labam būt ir labi, viņus vajag iebiedēt, un viņi baidās arī) un, ja tā psīcholoģiski padomā, iespējams, es to uztvēru kā manu vecāku mēģinājumu atkratīties no manis audzināšanas, pārspēlējot šo pienākumu Dievam. Nu, ņemot vērā to, ka ap to laiku man sāka augt radziņi un es vairs nebiju tik mīļa da paklausīga dūdiņa kā parasti; un vecāki jau nebija nekādi kristieši - tbš runāt ar viņiem par visiem tiem jautājumiem, kas man radās, man pat prātā neienāca. un vēl citiem sāpīgiem jautājumiem (uz kuriem kristietība atbildēja ar "nu ja, nonāksi ellē, principā mums vajadzētu tevi ar zibeni nosist par to vien, ka baznīcas slieksni pārkāp" - tbš tā es to tobrīd uztvēru)
iespējams, viņam ir vēlme pēc maza regulāra rituāla, iespējams, tiešām no filmām. katrā gadījumā, es neredzu, par ko uztraukties, jo galda lūgšana parasti ir pateicība par to, ka ir ko ēst, kas neskādē arī nereliģiozam cilvēkam.
un kur Tu izrāvi to ļauno kristietības traktējumu? diemžēl tāda traumējoša pieredze laikam ir daudziem, pie mums īpaši ap 90. gadu, kad kristietība "nāca modē", bieži bez izpratnes. man laikam šai ziņā bija pavisam cita pieredze (skat. atšķirtos dārzus), taču kā bērnam, kad es vēl daudz ko nesapratu, patiešām gribējās, lai ir kā grāmatās un filmās:D
m? nekur neizrāvu, svētdienas skola + pārāk daudz domāju
nēnu to, ka bērnam nenāk par ļaunu lūgšana as such, tam es ticu. ja viņš murminātu "om me padre hum", būtu pof. (nav jau teikts, ka nemurmina, t.i., es pat nezinu, ko un kam viņš lūdz)
Tevi sūtīja svētdienas skolā?
respektīvi Tava pieredze nav Tava bērna pieredze, viņš ir pavisam cits cilvēks - to Tev droši vien teiktu psihodakteris, ko pasūtīji. cik zinu, Tu ļoti labi audzini bērnu, taču Tu neesi atbildīga par dažiem iespējamiem viņa dvēseles procesiem
āāā, tāpēc es viņu arī pasūtīju, ka viņš man stāsta acīmredzamas lietas :D
es nez, man šķiet, ka šī ir viena no tām tēmām, par kurām būtu jārunā (pirms bērns pats ir izdarījis kaut kādus šausmīgus secinājumus), bet man točna ir vieglāk izstāstīt Liai detalizētu aprakstu par bērna nākšanu pasaulē nekā puikam par reliģiju.
nu bet ko Tu viņam gribi stāstīt? viņš tāpat ies savu ceļu, no Tavas puses pietiek, ka Tu neko neuzspied un neslēp informāciju. ja jau tagadējā skolā tas nav, tad jau sevišķi traumēts nebūs. Tu vari teikt savas domas, ja viņš prasa.
es nedomāju, ka gribu viņam kaut ko baigi stāstīt. vairāk vajag zināt, ka viņš zina, ka var runāt ar mani par viskautko.
nu bet vai tad viņš skaitītu Tavā klātbūtnē to lūgšanu, ja nevarētu ar Tevi par to runāt
tajā vecumā es daudz sāku izmantot pareizticīgo tēvreizi.
Man domāt, tas patiešām saistīts ar vēlmi pēc rituāla - ja nu palīdz aizdzīt ļaunumu vai sagādāt gribēto? kad rodas sajūta (ja vēl ne apziņa) par pasaulē pastāvošo ļaunumu/briesmām, gribas kaut kā pasargāties, pieslēgties dzīlēs jaušamajiem slāņiem.
gan jau vēl viņš pagūs ij Dokinsu pielūgt, ij meditācijām pievērsties ;)
jā mok cilvēki mūsu platuma grādos vnk sāk ar kristietību
vai tad Tu tik briesmīgi gatavo?!...
From: | (Anonymous) |
Date: | 18. Marts 2011 - 11:47 |
---|
| | | (Link) |
|
Meita (8 g.) uzzīmējusi sev izdomātas republikas pasi un lepni rāda man. Šķirstu, lasu un apstulbstu - ieraksts: "Es esmu neticīga." Arī kategorisms mani satrauca.
man atkal šķiet, ka pilnīgi normāli, bērns zina, ko domā, un neviens viņam prātu pa šo līniju nav sajājis.
bet then again, es esmu precējusies ar cilvēku, kam šķita pilnīgi pareizi laulību pieteikkuma anketā ailītē "reliģiskā pāriecība" ierakstīt nevis vienkārši "nav", bet "nav nepieciešama" :D |
|
|