kaut kā pazīstami

(Reply to this)

tu esi pilniibaa atklaata pret sevi?

(Reply to this) (Thread)

tak tas vispār nav iespējams :)
bet jā, cik nu māku, tik esmu, vismaz šitajā ierakstā.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

vai Tu neesi paaraak kritiska pret sevi?

-----------------------------------------
P.S.luudzu,palasi kaut ko iz suutiitaa, ja ir laiks:)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nēēē, tikai reālistiska. "kritiska" es būtu tad, ja satrauktos par to, ka neesmu superpuper gudra, smuka un interesanta, vai tad, ja ļoti censtos kaut ko tajā visā mainīt, bet nav jau tā, es vienkārši piefiksēju faktu un dzīvoju ar šo zināšanu.

nē, nu labi labi, es reizēm esmu smuka, bet tas ir ļoti acumirklīgi un nekontrolējami, plus es tajos brīžos spogulī parasti neskatos ;)

// jap, veru jau vaļā.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

es redzu tevi skaistu! lai ko tu teiktu, rakstiitu, skatiitos spogulii vai nee - es redzu tevi skaistu!

dazhreiz tu esi kaa mazs, aizsargaajams beerns...

(Reply to this) (Parent) (Thread)

:)
jocīgi, ka cilvēki, kas mani labi pazīst, neko tādu nemēdz teikt. lai arī es nedomāju, ka tu briesmīgi kļūdies. drīzāk gan mans patoloģiskais attiecību modelis pie vainas.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

es teiktu taa arii tad, ja tevi ljoti labi paziitu. lai gan briizhiem ir stipra sajuuta, ka taa arii ir!

gan atnaaks apskaidriiba. taada kaa gaisma, taada kaa pienenjpuuka... pamazaam:)))

(Reply to this) (Parent)

nu beidz, ar ko tu sevi salīdzini, ar baru salašņu, kas meklē mierinājumu digitālajos plašumos, izsūdz savus grēkus, un cenšas savu eksistenci padarīt interesantāku izklāstot savu iekšējo pasauli pēc iespējas lielākam cilvēku pūlim. Kaut arī man tas jau liekas normāli, bet tomēr kaut kā liekas ka tas ir nožēlojami. Neņem manus vārdus galvā, alkohols runā manā vietā.

(Reply to this) (Thread)

heh, būtībā jau šobrīd es salīdzinu sevi tagad ar sevi pirms diviem gadiem :)

(Reply to this) (Parent)

btw, ja tu atceries, bija tāda runa par kopīgu padzerstīšanos kādā lētalus ieskrietuvē :) varbūt varam sarunāt k-ko šonedēļ?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

es tieši biju domājis rīt, tb šodien no rīta tev mailu aizpūst. Nu jā tad varētu mēģināt saskrieties kaut kur ap plkst 6, kaut kur netālu no tās ieskrietuves. Es jau neoriententerējos kur tās atrodās, man piemīt tā sauktais topogrāfiskais idiotisms :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ermmm... es jau baigi gribētu, bet tad... khm... tev būs man jāuzsauc :/

(Reply to this) (Parent) (Thread)

:) ok, man tieši nesen polučka bija.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

jauki, tad es tevi biki paizmantošu :) k-kad ap 18-iem doma laukumā varam saskrieties. iemet komentos savu nr, uzpīkstināšu, lai zini manējo. ja nu kas.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

neatbildētais zvans ir mans :)

(Reply to this) (Parent)

par to skaistumu, man uzreiz šitas iešāvās prātā:
Es neesmu necik skaista
(kaķim kažoks skaistāk laistās)
Bet reizēm tumsā man zalgo acis
Kaut nu Tu atkal nācis!
Kaut neesmu necik skaista
Reizēm tumsā man zalgo acis.
(I.Auziņa)

(Reply to this)

Par to rāmo apziņu, ka katra diena pieved tuvāk nāvei. Vai tiešām ta mierīgi??

(Reply to this) (Thread)

jā. tas nu reiz ir 100% droši - man būtu biki žēl nomirt, atstāt vienu bērnu un sev tuvos cilvēkus, bet tas nav tik daudz manis, kā viņu dēļ. un man, protams, negribētos, lai tas ir sāpīgi. un suicīds ir idiotisks, da i vienkārši nav to vērts. bet dabiska nāve, kas reiz neizbēgami pienāks, ir galvenais arguments, kāpēc es spēju dzīvot mierīgi, normāli, harmoniski un... hm... ar zināmu dzīvesprieku.

lielā mērā tāpēc, ka es ticu, ka pēc nāves vai nu nav vispār nekā (kas būtu dikti stilīgi), vai vismaz pazūd lielākā daļa no šīs dzīves atmiņām, raizēm un samocītības. paliek būtiskais (varbūt), un nekas vairāk man arī nav vajadzīgs.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Negribas atstaat vienus sev tuvos cilvēkus.
Viņu dēļ.
Pienākuma apziņa?? Daļēji, tomēr.
Cik ļoti gribētos ticēt - mīlestība.
Paliek būtiskais (varbūt).
Vai mīlestība ir būtiska??
Tik būtiska, lai paliktu (pēc tam)!!
Vispār nekā nav... (pēc tam)
Es negribu zaudēt... Miilestību. Tāpēc es negribu, man bail, nomirt. Ljoti. Es zinu. Paniski, īstenībā. Es pati brīnos par sevi, tādēļ. Kad man bija 16, man nebija tik ļoti bail. Tagad - ir.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu, ja es uzskatītu mīlestību kā kaut ko no sevis atkarīgu, manis sastāvā ietilpstošu, tad varbūt man būtu bail; bet mīlestība ir viela, spēks, enerģija, dajebkas, bet ne kaut kas tāds, kam piemistu pastāvīga forma un kas tamdēļ būtu pakļauts nāvei. manā izpratnē pieļaut, ka mīlestība beidzas līdz ar nāvi būtu apmēram tāpat kā pārliecinātam kristietim pieļaut, ka Dievs nomirst līdz ar viņu.
lai arī zināmā mērā tā tomēr ir.
nāve tomēr nav nekas cits kā transformācija, pārvēršanās. es manis pēc varu pārvērsties par puvekļiem un zemi, bet mīlestība pārvērtīsies par citādu mīlestību. un manas domas arī izirs un sajauksies ar visām pasaules domām. jo nekā tāda patiesi galīga nav.
(bet, ja ir, tad nav no kā vai par ko baidīties - jo tad, kad tu būsi miris, nebūs vairs nekā, kas varētu šo nāvi apzināties.)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

man vēl jāpadomā.
Kāpēc es vairs tā nevaru pateikt, ka Tu?? Un tiešām domāt.
Kāpēc es tik ļoti esmu pieķērusies savam ES?? Senāk tā nebija.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

varbūt kāds tevi ļoti mīl? kaut vai tu pati? es, piemēram, nespēju pieņemt domu, ka būtu jāmirst kādam man ļoti tuvam cilvēkam, nopietni, es varu sākt raudāt un plosīties jau no tā vien, ka iedomājos, ka tā varētu notikt.

(Reply to this) (Parent)

>ka es nevērtēju savu dzīvi tik augstu, lai pūlētos tās dēļ

tas skan viedi

(Reply to this)

posts ar optimistisku ievirzi :P

(Reply to this)

Nedomāju, ka tev ir taisnība, kad tu runā pati par sevi.
Saprast, kā tās lietas nenotiek, kas nesniedz piepildījumu, ko nevar izdarīt... arī ir pietiekami daudz. Mācēt ieklausīties citos - tas ir ļoti daudz. Un dzīves māksla - tas nav rezultāts vai gala produkts, tā ir pati dzīvošana. Nevērtēt dzīvi "tik augstu" tas ir viens, bet arī ar šo domu var dzīvot ļoti produktīvi (vārda labā nozīmē). Iespējams, tas pat ir pirmais priekšnoteikumus, nevērtēt dzīvi tik augstu, lai varētu dzīvot augstu dzīvi.

Haotiski, bet jādodas tālāk. Lai veicas!

(Reply to this) (Thread)

nu, nav neviena, kuram būtu taisnība, runājot par sevi :) tikai subjektīvs un īslaicīgs viedoklis.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Runā, ka apziņa un citi mentālie stāvokļi ir tieši subjektīvi. Tas ir viņu pastāvēšanas veids (ontoloģisks), nevis kļūdas spriedumā (epistemoloģija).

Jā, indivīds runājot par sevi maldās ilūzijās, racionalizē. Būtībā tas, ko par sevi cenšamies godīgi pastāstīt, ir tikai modelis. Kamēr pats es, pati subjektivitāte, subjekts paliek neizsakāmi. (Reference uz Maksa Štirnera darbu "Ego and its own", ja kāds vēl vispār lasa.)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nelasu, nelasu es gudras grāmatas, bet tāpēc jau es arī sasmaidījos, rakstot to komentāru - t.i., doma par to, ka kādam cilvēkam varētu būt "objektīvs" viedoklis par sevi, ir aizkustinoša & uzjautrinoša pašos pamatos. bet es jau vispār esmu no tiem, kam tādi vārdi kā "objektivitāte" vai "realitāte" parasti izraisa smaidu... vai saviebšanos.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu kāpēc? Jēdzieni objektīvs, objektivitāte, realitāte un līdzīgi, ja vien lietoti pareizā laikā un vietā, ir visnotaļ noderīgi.

Cilvēks var sevi uzlūkot objektīvi, tas ir - kā objektu. Bet viņš skatās "no iekšienes" (metaforiskā nozīmē), tāpēc objektivējot (padarot sevi par objektu) viņš allaž projicē sevi pasaulē (kā trešo personu) vai arī, kas ir gandrīz tas pats, modelē sevi.

Aiz kam arī šāds skatījums ir iespējams. Dažkārt to sauc par pašapziņu (refleksiju), tautas valodā - paskaties uz sevi no malas (parasti, ētiskas dabas aizrādījums). Tas, kāpēc tev tas izraisa smaidu vai viebumu (no saviebties), drīzāk ir kas cits, proti, tas, ka tiek uzstāts, ka šāds skatījumies ir vienīgais, galējais un vislabākais... Un tas jau, kā pati saproti, ir krietni vien pārspīlēts.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nujā, bet tas ir tieši tādā pašā līmenī, kādā es lietoju "jēdzienus" "gh" vai "nafig", t.i., ir konteksts, kurā tos var saprast un pielietot, bet īsta satura tiem nav. jo cilvēks jau nevar arī "objektīvi" skatīties uz citiem, "objektīva" sevis uztvere faktiski nozīmē neko citu kā citu subjektivitātes veidu. jā, pielietojamu, bet neprecīzi definētu.

(tev nav grūti ar mani diskutēt par šitādām lietām? ar manu "teoriju nezinu, bet praktiski varu pamuldēt" attieksmi?)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu jēdzieniem nekad nav ārpuskontekstuāla satura. To nozīmes parādās lietojuma situācijās. Neatkarīgi no tā, kādi implicīti pieņēmumi ir iestrādāti tavos izteikumos. Tāpēc "objektīvs" nav nedz labāks vārds, nedz sliktāks par daudziem citiem. Vienkārši jāsaprot kur un kā to lietot.

Nevajadzētu jaukto subjektivitāti un objektivitāti ontoloģiskajā līmenī ar objektīvām un subjektīvām izziņas metodēm (veidiem) epistemoloģiskajā līmenī.

Un līdz galīgai precizitātei tāpat ikdienas pieredzi neaprakstīt. Taču tas nenozīmē, ka tagad ir jāver mutes ciet un lepni jāpaziņo - "visu vai neko"! Jo kaut kāds darbs taču ir iespējams gan ar savu prātu, domāšanu, gan runāt var mācīties, tāpat kā dzīvot var mācīties! Un tas ir tikpat acīmredzami, cik acīmredzami ir tas, ka neviens viedoklis nav galējais, vienīgais pareizais, nekad zināšanas nav pilnības. Bet tieši saistībā ar šo principiālo nepabeigtību arī iezīmējas ceļa kategorija - kā ceļš pie veselīga samēra; kā ceļš, kas pats ir dzīve.

Atkal jau aizvirzījos. Punkts.

(Reply to this) (Parent)