nujā, bet tas ir tieši tādā pašā līmenī, kādā es lietoju "jēdzienus" "gh" vai "nafig", t.i., ir konteksts, kurā tos var saprast un pielietot, bet īsta satura tiem nav. jo cilvēks jau nevar arī "objektīvi" skatīties uz citiem, "objektīva" sevis uztvere faktiski nozīmē neko citu kā citu subjektivitātes veidu. jā, pielietojamu, bet neprecīzi definētu.

(tev nav grūti ar mani diskutēt par šitādām lietām? ar manu "teoriju nezinu, bet praktiski varu pamuldēt" attieksmi?)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu jēdzieniem nekad nav ārpuskontekstuāla satura. To nozīmes parādās lietojuma situācijās. Neatkarīgi no tā, kādi implicīti pieņēmumi ir iestrādāti tavos izteikumos. Tāpēc "objektīvs" nav nedz labāks vārds, nedz sliktāks par daudziem citiem. Vienkārši jāsaprot kur un kā to lietot.

Nevajadzētu jaukto subjektivitāti un objektivitāti ontoloģiskajā līmenī ar objektīvām un subjektīvām izziņas metodēm (veidiem) epistemoloģiskajā līmenī.

Un līdz galīgai precizitātei tāpat ikdienas pieredzi neaprakstīt. Taču tas nenozīmē, ka tagad ir jāver mutes ciet un lepni jāpaziņo - "visu vai neko"! Jo kaut kāds darbs taču ir iespējams gan ar savu prātu, domāšanu, gan runāt var mācīties, tāpat kā dzīvot var mācīties! Un tas ir tikpat acīmredzami, cik acīmredzami ir tas, ka neviens viedoklis nav galējais, vienīgais pareizais, nekad zināšanas nav pilnības. Bet tieši saistībā ar šo principiālo nepabeigtību arī iezīmējas ceļa kategorija - kā ceļš pie veselīga samēra; kā ceļš, kas pats ir dzīve.

Atkal jau aizvirzījos. Punkts.

(Reply to this) (Parent)