nu, ja es uzskatītu mīlestību kā kaut ko no sevis atkarīgu, manis sastāvā ietilpstošu, tad varbūt man būtu bail; bet mīlestība ir viela, spēks, enerģija, dajebkas, bet ne kaut kas tāds, kam piemistu pastāvīga forma un kas tamdēļ būtu pakļauts nāvei. manā izpratnē pieļaut, ka mīlestība beidzas līdz ar nāvi būtu apmēram tāpat kā pārliecinātam kristietim pieļaut, ka Dievs nomirst līdz ar viņu.
lai arī zināmā mērā tā tomēr ir.
nāve tomēr nav nekas cits kā transformācija, pārvēršanās. es manis pēc varu pārvērsties par puvekļiem un zemi, bet mīlestība pārvērtīsies par citādu mīlestību. un manas domas arī izirs un sajauksies ar visām pasaules domām. jo nekā tāda patiesi galīga nav.
(bet, ja ir, tad nav no kā vai par ko baidīties - jo tad, kad tu būsi miris, nebūs vairs nekā, kas varētu šo nāvi apzināties.)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

man vēl jāpadomā.
Kāpēc es vairs tā nevaru pateikt, ka Tu?? Un tiešām domāt.
Kāpēc es tik ļoti esmu pieķērusies savam ES?? Senāk tā nebija.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

varbūt kāds tevi ļoti mīl? kaut vai tu pati? es, piemēram, nespēju pieņemt domu, ka būtu jāmirst kādam man ļoti tuvam cilvēkam, nopietni, es varu sākt raudāt un plosīties jau no tā vien, ka iedomājos, ka tā varētu notikt.

(Reply to this) (Parent)