nelasu, nelasu es gudras grāmatas, bet tāpēc jau es arī sasmaidījos, rakstot to komentāru - t.i., doma par to, ka kādam cilvēkam varētu būt "objektīvs" viedoklis par sevi, ir aizkustinoša & uzjautrinoša pašos pamatos. bet es jau vispār esmu no tiem, kam tādi vārdi kā "objektivitāte" vai "realitāte" parasti izraisa smaidu... vai saviebšanos.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu kāpēc? Jēdzieni objektīvs, objektivitāte, realitāte un līdzīgi, ja vien lietoti pareizā laikā un vietā, ir visnotaļ noderīgi.

Cilvēks var sevi uzlūkot objektīvi, tas ir - kā objektu. Bet viņš skatās "no iekšienes" (metaforiskā nozīmē), tāpēc objektivējot (padarot sevi par objektu) viņš allaž projicē sevi pasaulē (kā trešo personu) vai arī, kas ir gandrīz tas pats, modelē sevi.

Aiz kam arī šāds skatījums ir iespējams. Dažkārt to sauc par pašapziņu (refleksiju), tautas valodā - paskaties uz sevi no malas (parasti, ētiskas dabas aizrādījums). Tas, kāpēc tev tas izraisa smaidu vai viebumu (no saviebties), drīzāk ir kas cits, proti, tas, ka tiek uzstāts, ka šāds skatījumies ir vienīgais, galējais un vislabākais... Un tas jau, kā pati saproti, ir krietni vien pārspīlēts.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nujā, bet tas ir tieši tādā pašā līmenī, kādā es lietoju "jēdzienus" "gh" vai "nafig", t.i., ir konteksts, kurā tos var saprast un pielietot, bet īsta satura tiem nav. jo cilvēks jau nevar arī "objektīvi" skatīties uz citiem, "objektīva" sevis uztvere faktiski nozīmē neko citu kā citu subjektivitātes veidu. jā, pielietojamu, bet neprecīzi definētu.

(tev nav grūti ar mani diskutēt par šitādām lietām? ar manu "teoriju nezinu, bet praktiski varu pamuldēt" attieksmi?)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu jēdzieniem nekad nav ārpuskontekstuāla satura. To nozīmes parādās lietojuma situācijās. Neatkarīgi no tā, kādi implicīti pieņēmumi ir iestrādāti tavos izteikumos. Tāpēc "objektīvs" nav nedz labāks vārds, nedz sliktāks par daudziem citiem. Vienkārši jāsaprot kur un kā to lietot.

Nevajadzētu jaukto subjektivitāti un objektivitāti ontoloģiskajā līmenī ar objektīvām un subjektīvām izziņas metodēm (veidiem) epistemoloģiskajā līmenī.

Un līdz galīgai precizitātei tāpat ikdienas pieredzi neaprakstīt. Taču tas nenozīmē, ka tagad ir jāver mutes ciet un lepni jāpaziņo - "visu vai neko"! Jo kaut kāds darbs taču ir iespējams gan ar savu prātu, domāšanu, gan runāt var mācīties, tāpat kā dzīvot var mācīties! Un tas ir tikpat acīmredzami, cik acīmredzami ir tas, ka neviens viedoklis nav galējais, vienīgais pareizais, nekad zināšanas nav pilnības. Bet tieši saistībā ar šo principiālo nepabeigtību arī iezīmējas ceļa kategorija - kā ceļš pie veselīga samēra; kā ceļš, kas pats ir dzīve.

Atkal jau aizvirzījos. Punkts.

(Reply to this) (Parent)