Nu nez, es redzu tik daudz piecūkotu vietu, ka tas pats vien šķiet ir

(Reply to this) (Thread)

Nu, man šķiet, ka arī cilvēki, kas nepiecūko vietas, mēdz būt ārkārtīgi komfortabli ar cilvēku piecūkošanu

(Reply to this) (Parent)

Iedomājos, ka parasti tā arī ir. Kāds piepucē, kāds cits piecūko.

(Reply to this) (Thread)

We could hope so

(Reply to this) (Parent)

Tas ir tāds diezgan optimistisks skats uz attiecībām. Ne vienmēr atnākot tur viss ir tik skaisti un gaiši, kā varbūt vēlāk tiek pasniegts, bet even if tas ļoti bieži ir kā mēģināt sagrābt visas lapas rudenī.

(Reply to this) (Thread)

Nu loģiski, parasti tā arī ir, ka tu ieraugi skaistu pļaviņu upmalā, bet apsēdies konstatē, ka tur ir sarkanās skudras un stikla lauskas, bet tas jau nenozīmē, ka aizejot jāatstāj aiz sevis tukšas čipsu pakas un benčikus

(Reply to this) (Parent)

O jā :(

(Reply to this)

Analoģija drusku nevietā. Cilvēks tomēr ir tāda vieta, kura, ja tā ir skaista, nevajadzētu atstāt. Turklāt parasti tā ir vieta, kurā kaut ko kopā būvē, tāpēc aiziešana tādās reizēs nav īpaši loģiska (bla bla no sērijas "citur zāle zaļāka").

Un otrs – cilvēks pats atbild par to, lai būtu ērts un patīkams citiem, vienalga, kā pret viņu kāds ir izturējies. Tas nav pārējo uzdevums.

(Reply to this) (Thread)

Man šķiet, ka aiziet no cilvēkiem ir svarīga daļa no attiecībām, un reizēm tas vienkārši ir jāizdara. Un ja cilvēki var viens otrā kaut ko atstāt, tad tas ir nozīmējis kaut kādu uzticēšanos, un uzticēšanās nāk komplektā ar atbildību.

Tas nav kaut kas tāds, ko var pieprasīt citam - un nav arī jēgas prasīt kādam, kam šķiet OK aiziet, atstājot aiz sevis draņķību - bet tas ir kaut kas tāds, ko var sagaidīt un pieprasīt no sevis.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nē, es vienkārši nesaprotu, ko tas nozīmē – atstāt draņķību. Kāds kļūst par draņķību pat pēc draudzīgākā breikapa, cits pat pēc nesmukākajiem izgājieniem nesabrūk, bet to izmanto kā iespēju, kā savest sevi vēl lielākā kārtībā, nekā bija pirms tam. Iekšējie resursi atšķiras.

Tobiš, jā, protams, nevajag uzvesties kā cūkām un gluži vienkārši nedarīt to, kas pašam sāpētu, bet tas nenozīmē, ka vienmēr ir iespējams no citiem aiziet, atstājot kaut ko baigi kārtībā, jo nav iespējams zināt, cik ļoti otrs šādās situācijās ir gatavs / spējīgs uzturēt tīrību.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es atkal nesaprotu, kā iespējams uzrakstīt "es nesaprotu" un pēc tam turpināt runāt tā, ir kā saprastu ;)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

OK, ja vienkāršiem vārdiem: kas var atstāt miseni otrā cilvēka – citi vai tikai šis cilvēks sev pats?

Jo es nejūtu, ka kāds būtu tiesīgs manī atstāt miseni, ja vien es tam neļaujos. Labi apzinos, ka ir tiešām briesmīgi gadījumi ar īpašām traumām, kuras nedzīst pat visa mūža garumā, bet es nolasīju, ka šeit tomēr domāta cilvēciskā attiecību drāma. Un tā, manuprāt, ir misene, kuru mēs sevī sametam paši.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu Tu jau saki, ka var atstāt Tevī miseni, ja Tu tam ļaujies, tātad.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Noteikti var mēģināt. Cilvēki ir visādi, arī stipri sapisti, kuri savas iekšējās misenes dēļ līdzīgi izrīkojas ar citiem.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu un vēl jau ir tādi faktori kā cilvēka paša jūtīgums un vērība pret sevi; t.i., lietas, kas vienam būtu pohuj jo pohuj, citam atstāj pēdas.

(Reply to this) (Parent)

jā.

(Reply to this)

Pareizi pateici.

(Reply to this)