Maijs 26., 2022
| 17:01 Iedomājieties, cik daudzkārt labāka būtu pasaule, ja mēs censtos izturēties pret cilvēkiem apmēram tā, kā diezgan pašsaprotami uztveram par "pareizu" izturēties pret vietām: aizejot censties atstāt to vismaz tikpat skaistu, tīru un vilinošu kā redzējām atnākot, vai varbūt pat izdarīt tā, lai nākamajam pēc mums tur būtu labāk, ērtāk un patīkamāk būt. Bet nē, no cilvēkiem mēs aizejam, atstājot aiz sevis tādu postažu un drazu, ka pēc tam mēnešiem nevienu citu nevar iekšā aicināt, jo miskaste taču, un arī negribas, jo nu ugh.
|
Comments:
Nu nez, es redzu tik daudz piecūkotu vietu, ka tas pats vien šķiet ir
Nu, man šķiet, ka arī cilvēki, kas nepiecūko vietas, mēdz būt ārkārtīgi komfortabli ar cilvēku piecūkošanu
Iedomājos, ka parasti tā arī ir. Kāds piepucē, kāds cits piecūko.
Tas ir tāds diezgan optimistisks skats uz attiecībām. Ne vienmēr atnākot tur viss ir tik skaisti un gaiši, kā varbūt vēlāk tiek pasniegts, bet even if tas ļoti bieži ir kā mēģināt sagrābt visas lapas rudenī.
Nu loģiski, parasti tā arī ir, ka tu ieraugi skaistu pļaviņu upmalā, bet apsēdies konstatē, ka tur ir sarkanās skudras un stikla lauskas, bet tas jau nenozīmē, ka aizejot jāatstāj aiz sevis tukšas čipsu pakas un benčikus
From: | (Anonymous) |
Date: | 26. Maijs 2022 - 20:10 |
---|
| | | (Link) |
|
Analoģija drusku nevietā. Cilvēks tomēr ir tāda vieta, kura, ja tā ir skaista, nevajadzētu atstāt. Turklāt parasti tā ir vieta, kurā kaut ko kopā būvē, tāpēc aiziešana tādās reizēs nav īpaši loģiska (bla bla no sērijas "citur zāle zaļāka").
Un otrs – cilvēks pats atbild par to, lai būtu ērts un patīkams citiem, vienalga, kā pret viņu kāds ir izturējies. Tas nav pārējo uzdevums.
Man šķiet, ka aiziet no cilvēkiem ir svarīga daļa no attiecībām, un reizēm tas vienkārši ir jāizdara. Un ja cilvēki var viens otrā kaut ko atstāt, tad tas ir nozīmējis kaut kādu uzticēšanos, un uzticēšanās nāk komplektā ar atbildību.
Tas nav kaut kas tāds, ko var pieprasīt citam - un nav arī jēgas prasīt kādam, kam šķiet OK aiziet, atstājot aiz sevis draņķību - bet tas ir kaut kas tāds, ko var sagaidīt un pieprasīt no sevis.
From: | (Anonymous) |
Date: | 26. Maijs 2022 - 21:45 |
---|
| | | (Link) |
|
Nē, es vienkārši nesaprotu, ko tas nozīmē – atstāt draņķību. Kāds kļūst par draņķību pat pēc draudzīgākā breikapa, cits pat pēc nesmukākajiem izgājieniem nesabrūk, bet to izmanto kā iespēju, kā savest sevi vēl lielākā kārtībā, nekā bija pirms tam. Iekšējie resursi atšķiras.
Tobiš, jā, protams, nevajag uzvesties kā cūkām un gluži vienkārši nedarīt to, kas pašam sāpētu, bet tas nenozīmē, ka vienmēr ir iespējams no citiem aiziet, atstājot kaut ko baigi kārtībā, jo nav iespējams zināt, cik ļoti otrs šādās situācijās ir gatavs / spējīgs uzturēt tīrību.
Es atkal nesaprotu, kā iespējams uzrakstīt "es nesaprotu" un pēc tam turpināt runāt tā, ir kā saprastu ;)
From: | (Anonymous) |
Date: | 26. Maijs 2022 - 22:32 |
---|
| | | (Link) |
|
OK, ja vienkāršiem vārdiem: kas var atstāt miseni otrā cilvēka – citi vai tikai šis cilvēks sev pats?
Jo es nejūtu, ka kāds būtu tiesīgs manī atstāt miseni, ja vien es tam neļaujos. Labi apzinos, ka ir tiešām briesmīgi gadījumi ar īpašām traumām, kuras nedzīst pat visa mūža garumā, bet es nolasīju, ka šeit tomēr domāta cilvēciskā attiecību drāma. Un tā, manuprāt, ir misene, kuru mēs sevī sametam paši.
Nu Tu jau saki, ka var atstāt Tevī miseni, ja Tu tam ļaujies, tātad.
From: | (Anonymous) |
Date: | 26. Maijs 2022 - 23:31 |
---|
| | | (Link) |
|
Noteikti var mēģināt. Cilvēki ir visādi, arī stipri sapisti, kuri savas iekšējās misenes dēļ līdzīgi izrīkojas ar citiem.
Nu un vēl jau ir tādi faktori kā cilvēka paša jūtīgums un vērība pret sevi; t.i., lietas, kas vienam būtu pohuj jo pohuj, citam atstāj pēdas. |
|
|