Šnurovam bija taisnība, kad uz jautājumu ''kas ir dzīves jēga'', jams bez domāšanas izblieza - jebļa.
Nav varīgi vai iet runa par divu veselumu savienošanos vienā, vai viena veseluma dalīšanos divās - suķ ta že.
Piemēram šodien, dialogā ar savu sen neredzēto māsu (kuru es tiešām ļoti mīlu), mums sanāca pamatīga ''jebļa''. Tiesa īslaicīga, jo protam viens otram ātri piedot un nedusmoties. Taču brīdī, ka viņa man stāstīja standarta kristiešu stāstus kā Dievs un Jēzus mūs visus mīl, taču nebūt nemīl ateistus, gejus un citas nepareizo sugu cilvēkus man palika skumji aš do dusmām.
Diskusija un strīds ir viena no jebļas formām, kas īr vienlīdz bezjēdzīga, baudāma un arī nepatīkama. Žēl, ka viņa nepiekrita manai tēzei par to, ka cilvēces pazušana no zemes virsas atrisinātu visas šīs mūsu jebļas.