Dāvanu namiņš
Nuja, pirmstamām, jau minēju šito iestādījumu , betē, parcikpartik, manās ilgajās stundās līdz busam jūs kategõristiski atteicāties ar mani sarunāties, ta man nekas cits neatlika kā to iestādījumu intreses pēc apmeklēt.
Nuja, iegāju es tur iekšā, aizbildinoties, ka man õpim dāvanas vajag, laigan nevaidzēja, čaklā saimniecīte bij dikti atsaucīga un sagaidīja mani ar vārdiem:"Jūous ziniet, a mUms te, veikAlā, ir tāds NOUvirziens- - -  - - JUouki!".
Nuta man rādīja juokus, a juoki bij tādi, par piemēru - lecošs rõzā pups, jūrnieku krekls ar uzrkakstu "ļubļu vodku", dažadas pretīgas krūzītes ar tikpat pretīgiem uzsaucieniem, piemēram :"Orli muh ņelovjat" nu un visādas tamlīdzīgas hreņas. Ta tur vēl bij tāda uzgriežama manta, kur divi večuki ar štokiem, čaklā saimniecīte, cilādama to kasti teica man tā :"Un te mums tāĀda mANta ira, kad viņņu uzgriež, tad viņi kAujas ar ŠTOKIEM, lūk, man pat pašai kļuva INTRAsanti", sekoja paraugdemonstrējums, viņi tiešās kāvās ar štokiem.
(Un te, nedaudz priekšvēstures-manan õpam (89g) Pasienē ir brāls (87g), ar kuru šams nerunā kādus piecus gadus, viņi viens otram, citēju, esot miruši)
Un ta ka es iedomājos, ka es õpim šito pasniegtu un atrautos noteikti  ar kādu bibliu, ta, vārdsakot, es tā sasmējos, ka dabūju, pieklājībspēc, nopirkt viesnīcas zvaniņu pa divi pieēsmit un skriet laukā. Vot, tādu, juoki!