aij jaunās meitas, jaunās meitas, nepeldiet auktos dīķos
Nja, riņķa dancis ar dāmu dakteriem nava beidzies, kopš pagājšā gada oktõbra, man kaukas ira, aiz kam dauzās sirds, spiež galvā un metas zaļa seja. Iktā viss ir apskatīts un cēlonis secināts, tak aiz tā cēloņa ikpa brīžam parādas vēl lielāks cēlonis, resp, zemeslodei iekšpusē ir divreiz lielāka lode. (Es, vārdsakot, kā matrjoška). Kaukā biju jau samierinājusies ar to, ka maksā, kam gribi un cik gribi,vienalga šitais pēc nedēļas būs apukaļ. Viendien viss labi, otrdien- jālien kapā gluži vai. Tagad nu beidzot šitam ir pievienojusies gultas griešanās, resp, pamosties no rīta, tādā glīšā miruša cilvēka tonī un tev visa istaba iet pa riņķi vien, pa riņķi vien, gluži kā tāltālajā jaunībā, kad merkūrs ar alu kopā iedzerts. Ta tu mirkli saņemies un eji caur istabai itkā taisni, bet neskāpēc atdauzies pret visām sienām, tatu pasēdi viesistabā un pavēro lidojošās grāmatu muguriņas, kas lēnām tomēr zaudē tempu līdz kamēr apstājas.

Nuja, unta tu ej uz darbu, normālā gaitā jau. Un paceļam liec lāstus daktertantei, uz kuras nikno profesionalitāti likti tādas kā cerības, bet kura pēkšņi tev pa visām varītēm cenšas izpārdot uztura bagātinātājus (atļaušos atzīmēt, bez lietošanas pamācībām, Latvijā nereģistrētus, pie kam,sasodīti dārgus), kas, protams, noņems visus tavus simptõmus kā ar roku. Lai gan sonogrāfs uzrāda tevi visu ar kaukādiem ūdeņiem, iekaisumiem un saaugumiem (Wtf?)pilnu. Kā ar roku, kā ar roku, pa 30 latiem saujā.

Unta tu domā, pie kā lai akal iet, pie Paijes Gaiļezerā (esot laba)? vai kur. un kādā veidā lai pastāsta to nepilnu gadu ilgou vārguma cēloņa atklāšanas ceļu. un vai vispār ir jēga, varbūt tas hipohondrs mani iemeties un dara zaļu ar paātrinātu pulsu, vai mīla? Un varbūt zaļā krāsa ir mana patiesā krāsa un nekad nav bijis savādāk? Un varbūt tuklā sārtvaidze, (kurai nav bails attālināties no Rīgas, sak, ka tik neatstiepas kaukaur tālumā) bij tikai mīts?
Man šķiet, ka vienīgais risinājums, ir pasēdēt aukstā dīķī (principā, atgriežoties aizsākumos, kā es to visu klapatu arī dabūju), vienlaicīgi dzerot alu, lai tas beidzot pāriet tādā stadijā, ka jāgāžas gar zemi, un ta lai nu kaukādi baltsvārči tiek tur galā, paspējot vēl pārmest, protams, "Bet, bērns, kur tu biji ātrāk?". Nootras puses, a janu nogāžas pavisam, a man pie õpja jūlijā jābrauc un vispār slinkums kārtot istabu.
Būtu vismaz, jebalacī, saķērusi kauko, no kā kārns paliek, ta vismaz smuka vājniece. A šitā zin, nekāda prieka, vēders kā grūtniecei, turi kaut bībeli priekšā vislaik.