| Vienā valodā |
[Nov. 29th, 2025|10:48 pm] |
Tajā naktī sniga un bija stiprs vējš. Viņš viņai piezvanīja ap 23.00 un teica, ka vajadzētu aizbraukt ceļojumā.
Pēc desmit minūtēm Viņš bija klāt ar savu silto un mājīgo auto, kuram gaisa atsvaidzinātāja vietā karājās mazs Joda ar plakātu, kurš vēstīja: “ Think do not. Be. “
(Nedomā, esi!)
Viņi izbrauca cauri Rīgai uz lidostu, kur viņus sagaidīja vienīgā lidmašīna, kura lidoja uz Fēru salām šajā nedēļā. Tajās šobrīd bija stindzinoši auksts – pieci grādi pēc Celsija. Fēru salās jūlijā bija baltās naktis, taču tagad, novembra beigās, tur bija auksts, lietains un ļoti tumšs.
Touršhavna ar saviem četrpadsmit tūkstošiem iedzīvotāju bija lielākā Fēru salu pilsēta.
Tajā bija tikai tūkstots saules stundu visa gada laikā. Tomēr cilvēki izdarīja pašnāvības ļoti reti, tikai apmēram divi cilvēki gada laikā no visiem salu kompleksa piecdesmit trim tūkstošiem iedzīvotājiem. Lidojums izmaksāja 1270 eiro un bija caur Dāniju, jo Fēru salas ir autonoma teritorija Dānijas sastāvā.
Viņi palika Fēru salās nedēļu. Touršhavnā bija ļoti daudz mazu koka ēku, kurās dzīvoja dzimtas. Ēkas bija interesantas ar to, ka tām bija zāļu jumti. Respektīvi, uz jumta bija kārta ar zāli. Tas palīdzēja māju siltināšanai ziemā un atdzesēšanai vasarā. Līdzīga tehnoloģija bija arī Norvēģijā.
Viņi bija ieradušies, galvenokārt, lai iepazītu sevi. Viņi iepazinās arī ar Fēru salu nacionālo muzeju un mākslas muzeju. Salās bija gan vēsturnieki, gan zinātnieki, gan universitāte. Tomēr daudzi iedzīvotāji aizvien audzēja aitas un ķēra zivis.
Aitas bija visur. Tās sarunājās vienā valodā un maz uztraucās par tūristiem. To bija vairāk nekā cilvēku. Tās šajā 2025. gadā radīja patstāvīguma, miera sajūtu. Viņi nopirka zeķes un vilnas džemperus kā suvenīrus. Salās bija labas džeza mūzikas tradīcijas, tāpēc viņi bija uz Sunleifa Rasmusena skaņdarba atskaņojumu saksofonam.
Viņi daudz ceļoja pa salām kājām vai caur tuneļiem, pa kuriem var doties ar auto. Šie tuneļi arī Fēru salu padarīja īpašu, jo garākais no tiem ir 11km. Kādreiz arhipelāgu varēja apceļot, izmantojot prāmju satiksmi.
Visvairāk laika viņi pavadīja universitātes bibliotēkā, sarunājoties ar cilvēkiem. Viņš pirms ceļojuma bija ar e-pastiem sarakstījies ar Fēru salas universitāti, lai šajā laikā – novembrī, uz vietas būtu cilvēki, ar ko parunāties par vēsturi un nākotni.
Kāpēc tas bija interesanti? Jo Fēru valoda ar saviem aptuveni 70 000 runātājiem ir tikusi uzturēta ar lielu pietāti, taču latviešu valodas aizsardzībai, iespējams, tik daudz resursa nebūs, jo Dānijas valdība tam velta lielu uzmanību. Fēru valoda ir ģermāņu valodu skandināvu atzara valoda. Līdz 1980-tajiem gadiem pa valsts radio skanēja valdības uzrunas Norvēģu un Dāņu valodā, taču pēc tam tas mainījās, un valsts valoda tagad stabili ir Fēru valoda.
Viņam interesēja, vai Fēru salu jaunieši runā ikdienā ar anglicismiem tāpat kā Islandē un Latvijā? Atbilde bija, ka jā. Daudz kas tika darīts, lai multfilmas iztulkotu Fēru valodā, taču internetā pieejamie video un videospēles gandrīz vienmēr bija angliski. Video spēles dāņu valodā arī bija retums. Tas nozīmēja, ka valdības nezināja, cik svarīgi ir samaksāt profesionāliem tulkotājiem, lai tās spēles un seriāli, ko visvairāk skatās bērni, būtu ar subtitriem fēru valodā. Citādi bērni runāja gramatiski nepareizā Fēru valodā.
Viņa Fēru salās daudz fotografēja dabu un dzīvniekus. Lai arī dienas bija īsas novembrī, svarīgi bija noķert noskaņu, kad jūra bija mierīga, saule rietēja, cilvēki sēdēja krodziņos un jautri čaloja. Tāpat visiem bija jāstrādā, tomēr ciemata sajūta vai nu radīja klaustrofobiju, vai, tieši otrādi, drošības sajūtu.
Fēru salās katru gadu izdeva ap 200 grāmatu uz 50 000 cilvēkiem. Latvijā 2200 grāmatas uz 1 800 000 cilvēkiem 2024.gadā. Tas sanāk, ka Latvijā ir 36 grāmatas uz 50 000 cilvēkiem jeb aptuveni piecreiz mazāk grāmatu katru gadu. Salīdzinājumam, Lietuvā izdeva 3400 grāmatu uz 2 860 000 iedzīvotājiem jeb 57 grāmatas uz 50 000 iedzīvotājiem. Šī dzīvības dzīsla literatūrā parāda, ka Latvijas valdība nav motivējusi cilvēkus rakstīt un lasīt. Arī grāmatnīcu plauktos ir daudz tulkotās literatūras.
Visvērtīgāk ir sarunāties ar vietējiem iedzīvotājiem. Tāpēc viņi devās spēlēt galda spēles vakaros, kad vietējiem bija beidzies darbs. Lielas atšķirības no Skotijas te nebija. Tāpat varēja spēlēt Katanu, Uno, sabotierus un citas vispārzināmās spēles. Spēļu vakaros viņi iepazinās ar saviem vienaudžiem, kas darbojās IT jomā un bija priecīgi satikt ārzemniekus.
Katram cilvēkam sava enerģija. Viņš pievilka un visur atrada programmētājus, viņa – ķīmiķus. Ķīmijas speciālisti jokoja savā manierē, izmantojot ķīmisko reakciju vienādojumu īpašības, kamēr programmētāji - par koda rakstīšanas specifiku. Profesijas vieno visā pasaulē.
Tā arī pagāja nedēļa. Viņi devās mājup. Viņi bija budisti un tāpēc adventi nesvinēja.
30. novembris pienāca, un ārā aizvien krita slapjš sniegs. Viņi apskāva viens otru, esot jaunajos Fēru salu aitu vilnas džemperos, un aizmiga.
Sapnī viņi bija tajā koncertā, kur latviešu koklētāja Laima Jansone kopā ar Fēru salu dziedātāju Aivēra Polsdoteru 2016. gada maijā dziedāja latviešu tautas dziesmas, ko Laima Aivērai bija iemācījusi.
Pēc tam viņi abi brauca mājās un domāja, kas ir tā universālā valoda, kuru saprot visos Piena ceļa galaktikas zvaigznājos?
Ja Fēru salās ir tikpat daudz iedzīvotāju kā Jelgavā, taču paši fērieši saka, ka pazīst, spēj atcerēties tikai apmēram 200 seju? Visas dzimtas ir Fēru salās kaut kādā ziņā saistītas. Ir daudz pus-fēriešu, jo Skotijas/Islandes/Norvēģijas tuvums nozīmē lielu gēnu cirkulāciju.
***
Pēcvārds.
Cik tālu ir jāaizceļo, lai satiktu savu dvēseles radinieku, kurš runā tādā valodā, ko Tu saproti? Ir teiciens, ka valodnieki ir visvientuļākie cilvēki, jo runā par lietām, kas sen vairs nav aktuālas, bet bijušas aktuālas tikai uz īsu brīdi, kamēr kāds, kam augstāka vara, atļāvis pastāvēt valstij, tautai, valodai , apkaimei, pilsētai, ciemam.
Taču valodnieki ignorē politiku, uzrok sen izmirušas valodas un spēlējas ar tām, tāpat kā arheologi ar liecībām par sen izzudušām civilizācijām.
Valodā vissvarīgākais ir saziņa, lai sadarbotos. Kad cilvēki pārstāj vēlēties ar citiem sadarboties, tad viņi pārstāj runāt viens ar otru, izirst valodas pamatbūtība. Visa sabiedrība irst ārā pa vīlēm, kad dzimtas nedzīvo kopā, kad bērni neapsveic dzimšanas dienās savus vecvecākus, vecāki savas māsīcas un brālēnus, kad vārda dienas vairs nesvin.
Kad valodu pārstāj lietot, lai otru cildinātu, lolotu, lai tencinātu, izirst valodas pamatbūtība. Sadarbība ir arī prieks par otra panākumiem.
Cilvēki, kas nekad nav mīlējuši ne sevi, ne citus, ne saņēmuši mīlestību no vecākiem, mīlestības valodu nesaprot nemaz. Vai viņi nav pelnījuši ko vairāk par klusumu? Kā iebiedēti dzīvnieki šādi cilvēki klimst pa dzīvi, mēģinot atrast iespēju izdzīvot savu neartikulēto skaņu troksnī, ko rada viņu zemapziņa, bezapziņa un ego.
Ne velti ir latviešiem teiciens: “Ja nav ko labu pateikt, nesaki neko”.
Nav vajadzīga valoda, lai uzmestu atombumbu, taču, lai noslēgtu vienošanos par to, kad ārzemju delegācija ieradīsies uz meditāciju valsts pārstāvjiem, lai kopā izteiktu nodomus (izmantojot tiešo tulkošanu) par mieru, pārtīcību, sadarbību, gan.
***
Viņi pēc šī ceļojuma uz Fēru salām vairāk sāka viens otru novērtēt, sāka vairāk sadarboties.
Viņi saprata, ka šīs brīža laikmeta gars savā destruktīvajā veidolā sašķeļ kultūras, tautas, valodas, dzimtas, sašķeļ cilvēku pašu. Kad cilvēkam nav palicis nekā, ko sevī mīlēt, viņš arī pārstāj ticēt, ka viņu varētu mīlēt kāds cits cilvēks, viņam saskare ar otru cilvēku šķiet biedējošs notikums.
***
Divi cilvēki 21.gs viens uz otru maigi rūc, taču katrs šos rūcienus tulko pa savam, un tā arī sadarbība neveidojas. Izmirst tautas un dzimtas, cilvēki ir par slinku atvērt vārdnīcu un atkal mācīties sarunāties otra valodā. Vārdnīcas arī pārdod aizvien mazākās tirāžās. Daudzas no tām pēdējoreiz izdotas 1990-tajos gados, kad dzimstība bija lielāka.
Ja Latvijā dzīvojošie jaunieši runā perfektā angļu sarunvalodā, tad kāpēc viņi nevar atrast kopīgu valodu? Jo randiņos tāpat runā latviski? Jo angļu valodas lietojums nesaskan ar Latvijas kultūrvidi, un latviski izteiktais “Es vēlu Tev skaistu dienu, priecāšos drīz tikties atkal!” neskan, un to jaunieši viens otram nesaka? Savukārt angliski “Have a nice day! Glad to meet you, see you soon!” izklausās pēc mākslīga pozitīvisma, kas neatbilst patiesībai?
Dzimtā valoda ir katram sava, jo ir neizsakāma vārdiem.
Es arī reiz meklēju savas sievas acīs to, kas mūs padarīja par vienu veselu. Kas ļāva saprasties bez vārdiem. Taču tas sāka notikt tikai pēc daudziem tūkstošiem stundu, sarunājoties visās valodās, ko mēs pratām – latviešu, angļu, franču, poļu.
Es iemācījos viņas augšzemes dialektu, kamēr man apziņā bija gan kursiskās izloksnes, gan vidus dialekts. Es mācījos katru viņas vārda nozīmi, kas atšķīrās no latviešu skaidrojošajā vārdnīcā dotās.
***
Tomēr tieši vēlme sadarboties un nebūt individuālistam noteica vēstures gaitu. |
|
|
