Sūrreālisms - Spooked: The Ghosts Of Waverly Hills Sanatorium (2006)

Anotācija:

SPOOKED, The Ghosts of Waverly Hills Sanatorium, documents paranormal evidence including, ORBS, EVPS, Shadow People, Ghostly Photography and video, interviews with actual patients, ghost hunters and the people of Waverly Hills Sanatorium. If you don't believe in ghosts, you will NOW!!! 83 minutes of ghostly evidence of the damned. No documentary takes you closer to the truth that ghosts exist. HEAR and SEE the FEAR.
Written by Julie Storm

-----------------------------------

“Dokumentālā” (pēdiņu lietojums attaisnots zemāk) filma par kādu skaistu un vēstures bagātu graustu Amerikā ar nosaukumu Waverly Hills Sanatorium.
Subjektīvi vērtējot – vārdiņu “dokumentāls” es attiecinātu tikai un vienīgi uz filmā esošajiem materiāliem un stāstiem par šo objektu un tā vēsturi.
Šīs vietas spoki – tā ir tīra fikcija un mēģināšana attēlos atrast to, ko beigu galā projicē cilvēka psihe, kura redz sejas tur, kur tās nav (grafiskais smaidiņš un sejas uz Marsa, piemēram).

Šīs spoku ķeršanas bija tradicionālajā fake garā ieturētas:

fotogrāfijas bez jebkāda to mērķa (nekādas sakarīgas ekspozīcijas – bez objekta), bet ar “spoku” bez maz vai centrā;

fotogrāfijas ar milzīgu palielinājumu, kur izķēmotajos pikseļos var redzēt ne tikai “spoku”, bet arī Putinu, ja kāds vēlēsies;

“Orb” objektu fotogrāfijas ir vienkārši putekļi, izgaismoti ar zibspuldzi fotografēšanas laikā, nevis spoki;

stāstiņi par elektromagnētiskā lauka svārstībām telpā, nesniedzot nekādus vizuālus piemērus (nekādu pierādījumu, tātad);

videomateriāli ar tādu digitālo efektu kalnu, ka par to dokumentalitāti var turpat uz vietas aizmirst;

titros netika uzskaitīti izmantotie materiāli, kas ir vai nu autortiesību pārkāpums vai “dokumentālo” kadru radīšana;

nemitīgie stāsti par spokiem un parādībām, bet filmas filmēšanas laikā nekas paranormāls netika ierakstīts. Tā vietā ir šo dramatisko un digitalizēto materiālu kalns, kurš cenšas baidīt;

kārtējie, nogurdinošie EVP ieraksti, kuri izmantoti daudzās filmās un spēlēs, piemēram, White Noise, Silent Hill universā, Fatal Frame spēlēs. Tāpat kā iekš tām fotogrāfijām – psihe šajos EVP var projicēt dajebko, turklāt esam tak nemitīga radiofona ietekmē (mobilo signāli, TV, radio, rācijas, u.tml) un jūtīgāka tehnika var saķert fragmentus no šī visa;

Tātad, pārāk daudz drāmas un pārāk maz kaut nedaudz ticamu liecību par to, kas šīs spokošanās baumas attaisnotu vai pierādītu. Bet, ja tici tam, ka šie spoki šajā objektā ir īsti, pajautā sev: kamdēļ tad filmā ir tik liels digitālo efektu daudzums, m?

Ja filma necenstos būt baisa ar šo “dokumentālo” liecību palīdzību, ja filmā nebūtu stereotipiem bagātās muļķības par spokiem, filma man patiktu daudz labāk - patīkami bija vērot haotiski uz ekrāna svaidītos melnbaltos video kadrus un attēlus (paspilgtina “dokumentalitāti”), ļoti izzinoši un aizraujoši bija klausīties un vērot intervijas ar bijušajiem objekta darbiniekiem, personālu un pacientiem (kuri noliedza daudzas “dokumentālās” lietas, kuras filma uzdeva par dokumentālām – pamatā spokainās) un pavisam tīkami bija vērot operatora piedāvātos objekta portretus – radās bradājuma sajūta, kuru izdrāza “dokumentālās” liecības par spokiem un tamlīdzīgas muļķības.
Ja tiktu atmestas šīs spoku runas, filma būtu krietni baisāka un groteskāka, jo tādu to padarītu pats objekts ar savu vēsturi un patreizējo izskatu.
Ar bagāto vēsturi, kura stāsta gan par pacientu dienas režīmu, par telpu izkārtojumu un tā funkcijām un par dažādiem medicīniskajiem eksperimentiem, kuri bija veikti, lai atrastu zāles pret slimību, kuras dēļ objekts tika celts – tuberkulozi. Šī patiesā objekta vēsture apvienojumā ar skatītāja fantāziju baidītu krietni labāk (nevar nepamanīt, ka tāds ir bijis filmas mērķis) par to “dokumentalitātes” kalnu. Bet nu, tie, kuriem bija bail no The Blair Witch Projecy un ticēja tās “patiesumam” – tie noteikti ticēs arī šajā filmā pūstajām pīlītēm, jo te tās ir krietni labāk nostrādātas.

Ja atmetam šīs spoku muļķības (man patīk spoki, tie allaž ir baidoša lieta) un kadrus, kuri daļu no šīs filmas padara par amatieru mākslas filmas Death Tunnel milzu treileri, filma kļūst apmēram divas reizes īsāka un dokumentāli daudz vērtīgāka – kļūst par dokumentālo filmu par Waverly Hills sanatoriju, nevis par treileri un sci-fi muļķībām par spokiem iekš šī objekta.
+ kāpēc filmā sabāzti mallcore mūziķi – tas vēlreiz tikai ar mietu norāda uz filmas “dokumentalitāti”.

Paskumjš secinājums: man ir bail no spokiem un spoku šausmenes ir teju manas mīļākās, bet šī filma bija subjektīvi baisa labi ja vienā vietā, kurā "dokumentalitāte" šķita visai ticama esam.

P.S.
Līdz šim brīdim man ir zināmi tikai daži mēdiji, kuri ir kā dokumentālas konfektes par dažādiem objektiem, proti:

Apziņā filtrēta šī filma;

The Suffering pirmajā daļā iekš bonusa materiāliem ir stāsts par Eastern State Penitentiary cietumu;

Mākslas filmā Session 9 darbība notiek iekš State Lunatic Hospital at Danvers

Filmas treileris:
http://www.youtube.com/watch?v=mujvf__rR-c