Sūrreālisms - November 24th, 2008

Mazajā, niecīgajā nedēļas nogalē tomēr pamanījos gūt dažus laikietilpīgus prieciņus:

Naktī uz svētdienu draugam atrādīju/izgāju Fatal Frame 1. daļu, kuras iziešana prasīja ~6h;

Spēlēšanās laikā patērētas n-pudeles laba alus;

Alus bija gards - jāpiezīmē vēlreiz, lai gan tas atslēdza domāšanu, kas apgrūtināja spēles spēlēšanu;

Nākamajā dienā draugam atrādīju unikālo, absolūti lielisko, pagotisko, nebēdnīgi melnhumorīgo, krāšņo Fatasy/Adventure/Action/Horror spēlīti Medievil 2, kuru spēlēt man allaž ir prieks un estētikas (gan audiālās, gan vizuālās, gan saturiskās, gan game-play) gala dvēseles baudījums;

Naktī uz šodienu draugam un meitenei atrādīju Fatal Frame 2, kura ir krietni garāka par pirmo daļu un kuru neizdevās pabeigt neuzmanības kļūdu dēļ, kuru rezultātā tika gūts pamatīgs regress, kura dēļ tika lemts turpināt šodien. Spēlēšanās laikā atkal patērētas n-pudeles laba alus (n=pilna miskaste, kuras tilpums varētu būt ~20-30l));

Fatal Frame 2 baudīšanas laikā mani sacienāja ar lakricām (paldies, LIELS ^^);

Un visiem game-play piedzīvojumiem pa vidu, aiz logiem vēroju sniegu, sniegu un sniegu, mētāju ar to ielu un stabus ^^

Nav svarīgi, cik gara ir nedēļas nogale - svarīgi ir tas, kā to pavadi un man šis pavadījums patika - laba kompānija, izcilas spēles un ne mazāk izcils alus, kā arī sniegs aiz loga - baudījums, ko lai saka - BAUDĪJUMS!
 

Mūzika - muzikālā:
- Death Metal (Brutal/Slam Death Metal (Cephalotripsy, piemēram) ir kā optimālā ritmā iestatīts metronoms) - vienkārši netikls un perverss fons izpriecām;
- Black Metal - sextronoms gone mad;
- Dark Ambient/Ambient un akadēmiskā/klasiskā - kad ir lirisks un/vai romantiski piselīgs garīgais.

Mūzika - nemuzikālā:
- Fluīdu ritmiskās gore-gaļas skaņas;
- Dāmas elpojamās pisskaņas;
- Atsperu bloku Domestic/Industrial simfonijas;
- Mēbeļu svārstību rezonanse telpā pret citām mēbelēm/priekšmetiem.
 

(re-post)

Bieži, pārāk bieži redzu, ka tipiskas Splatter-Horror filmas tiek nosauktas par psiholoģiskām šausmu filmām, turklāt tie, kuri šādi rīkojas, nespēj argumentēti pamatot savu šādu definējumu, tajā pat laikā – ja izsaku kritiku šādai nepareizai definīcijai, momentāni tiek uzbrukts manai gaumei un tam, ka es neko nejēdzu. Tad nu, noskaidrosim to, vai jēdzu, vai nejēdzu, pa ceļam noskaidrojot to, kas, pie velna, ir šis šausmu kino apakšžanrs, angļu mēlē saukts par Psychological Horror.

Sāksim ar pazīmju definēšanu:
Diemžēl vienīgo kopsaucēju piedāvā Wikipedia (un šādai definīcijai sliecos piekrist):
“"Psychological horror" is a subgenre of horror fiction that relies on character fears, guilt, beliefs, and emotional instability to build tension and further the plot. Psychological horror is different from the type of horror found in "splatter films," which derive their effects from gore and violence, and from the sub-genre of horror-of-personality, in which the object of horror does not look like a monstrous other, but rather a normal human being, whose horrific identity is often not revealed until the end of the work”

Mana personiskā definīcija, kura sasaucas ar Wikipedia definīciju, nedaudz paplašina, precizē to:
Psiholoģisks šausmu kino tāda šausmu filma, kur spriedze, bailes un šausmu elementi tiek radīti vai nu caur kāda protagonista vai antagonista psihes mijiedarbību ar citiem tēliem, notikumiem vai vietu un laiku (Silent Hill), vai tāda šausmu filma, kur kāds notikums, vieta, kura apvienojusi vairākus cilvēkus vienā laikā un telpā, atstāj graujošu ietekmi uz protagonistu/antagonistu psihēm un kur šo tēlu psihes sāk mijiedarboties viena ar otru, tādējādi radot spriedzi un šausmu elementus (The Shining, Session 9), vai arī tāda šausmu filma, kurā atspoguļots kāds notikums, skatoties no protagonistu un antagonistu psihes viedokļa (Jacob’s Ladder). ( ... tālāk ... )