Latvijas Radio/NABA bradājums: Satver stāstu!
Jan. 22nd, 2013 | 01:55
No: : disfigurator
Bradāšana - šai nodarbei teju katru nedēļu var izgudrot jaunu definīciju. Šīsnedēļas varētu būt tāda: „Bradāšana: hobijs, kura reālo darbību (dabā) aktivitāšu izpausmes bradātāju nereti sliecas novest likuma sētas otrajā pusē.” Beigu galā tas pat lukturim ir skaidrs, ka šķērsot nožogotu teritoriju nav īsti pastaiga parkā. Līdz ar to manuprāt loģiska ir mana pozīcija par šī hobija reklamēšanas absurdumu. Tas noteikti ir viens no iemesliem, kādēļ konkrēta pilsētvides pētniecības biedrība savās PR aktivitātēs, manuprāt, nodara vairāk kaitējuma, nekā labuma. Kāpēc? Jo, ja kāds nišas hobijs tiek celts preses saulītē, tas sliecas radīt rezonansi dažādos sabiedrības slāņos. Ja kāds jautājums tiek plaši sabiedrībā aktualizēts - beigu galā tas nonāk arī līdz atbildīgajām personām (īpašnieki, apsardze), kas sacelto potenciālo ažiotāžu viennozīmīgi traktēs kā drošības pasākumu stiprināšanu (ar lielgabalu pa zvirbuļiem, lai izolētu unikālu gadījumu), šādi apgrūtinot pilsētvides pētnieka aktivitātes dabā. Un arguments, ka popularizēšana veicina atpazīstamību, kas savukārt veicina legālas ielaišanas potenciāla augšanu, dabā vienkārši nedarbojas. Apsargam ir dots uzdevums sargāt, nelaist nevienu pašu - par to apsargs atbild ar savu darbu, vārdu un arī mantu. Teritorijās parasti notiek saimnieciska darbība, tāpēc arī teritoriju īpašnieki, rēķinoties ar zemes nomnieku/kantoru īpašnieku konfidencialitātes tiesībām, atsakās laist iekšā. Beigu galā, ja arī kādu ielaiž pamestajos korpusos, atbildība par tur notiekošo īpašumu un apmeklētāju dzīvībām gulstas uz viņu pleciem, par spīti dokumentam, ar kuru bradātājs noraksta visu atbildību par savu rīcību uz sevi. Nevēlas cilvēki šādu atbildības nastu sev uz kakla, tāpēc arī nelaiž iekšā avārijas stāvoklī esošās ēkās. Un nekāda atpazīstamība tur neko nemainīs.
Taču pirms neilga laika sazinājās ar mani Latvijas Radio pārstāvis ar vēlmi uztaisīt sižetu 39. kabinetam. Tad nu nācās apsvērt augstākminētās lietas, izvērtējot potenciālo labumu un sliktumu, kas gūstams no šāda sižeta. Prātā virkne jautājumu un apcerējumu: no vienas puses tas ir hobija īss izklāsts, no otras - arī to var skatīt kā reklamējošu darbību? Un vispār - kāpēc vispār šāda uz naža asmens balansējoša hobija atpazīstamība būtu jāveicina, ja tā dabā reāli neatvieglo bradāšanas aktivitātes? Atbildība no īpašnieku/atbildīgo personu pleciem maģiskā kārtā nenokrīt tikai tāpēc, ka tu sevi pasludini par pilsētvides pētniecības aktīvistu. Bet, ja tautai uzskatāmā veidā parāda, ka eksistē indivīdu kopa, kura mērķtiecīgi lien pamestos objektos - manuprāt, tā uzreiz ķersies pie naglām, āmuriem un perimetru sensoriem. Nav taču nepiederošām personām ko tur darīt, ne tā? Cik gan reižu nav nācies apsargiem skaidrot kas ir urbex un ko gribam tajā sasodītajā pamestajā ēkā. Dažreiz panākumi ir, bet pamatā nav. Kur beigu galā šis sižets nonāks? Kādam mērķim tas tiek gatavots? Lai nu kā, dodos mazliet papētīt to 39. kabinetā notiekošo.
Iz Twatter: „39. kabinets: Latvijas Radio jauno žurnālistu komanda. Audiovizuālā un inovatīvā veidā stāstām par modi, mūziku, zinātni un jauniešu sociālām problēmām. Satver stāstu!” Iekš Naba WEB lapas parādās „Satver stāstu!” Hmmm, „Satver stāstu!” un Naba. Skan pieņemami - moto skanīgs, orientēts uz stāstu. Un labs stāsts ir kā reiz, kam dodu prioritāti dažādos mēdijos, tāpēc nolemju piekrist. Droši vien kā „pro” arguments nostrādāja arī iekšējā vēlme pēc atzinības - kuru gan ik pa reizei nepiemeklē šāda sociālā izpausme/grēks?
Pienāk norunātā diena, ceļos 08:00. Aiz loga -13. Pārjautāju, vai nebūs par aukstu un saņemu noliedzošu atbildi. Tātad, dodamies! Kad sasniedzu norunāto tikšanās vietu, žēl no ausīm izņemt skanošo Gire (avangards/post-Black Metal ar elektronisku folk piešprici). Iepriekš biju nolēmis doties slāviskajā Rīgas virzienā, jo tur relatīvi ciešā tuvumā ir trīs man zināmi objekti - ja nelaidīs vienā, noteikti tiksim citā. Viens no tiem pie reizes ir arī viens no maniem pirmajiem un labākajiem objektiem, par kuru man noteikti būtu ko stāstīt. Šī bradājuma būtības dēļ kāpšana pāri sētai te tā kā atkrīt, tāpēc vēršamies pie apsarga. Tas latviski ne bū un ne bē - krievu mēlē pasaka, ka tūdaļ pasauks priekšnieku un norāda mums doties pie galvenajām durvīm. No tām pēc minūtes iznāk vīrs uzvalkā, latviski prot. Paskaidrojam kas un no kurienes esam, ko gribam. Cilvēks iz durvīm cita starpā saka: „Jā, bradātāji noteikti ir” - ar domu, ka viņam ir zināma UE kustība, bet iekšā laist nevar, jo viņš respektē igauņu vai lietuviešu(?) saimnieciskās aktivitātes objektā un viņu intereses, lai teritorijā nebūtu neviena nepiederošā. Tad nu saprotam, ka saruna nebūs auglīga - laipni atvadāmies un no tilta nofočēju teritorijas pleķīti. Nu, tā - lai būtu. No tilta labi var redzēt, ka vēl pārītis ēku vairs nav. No sporta zāles/bibliotēkas (veselā miesā vesels gars - vismaz šajā rūpnīcā šis teiciens PSRS laikos ticis manifestēts burtiski) vien nesošo konstrukciju karkass rotā teritoriju (diapozitīvi veiksmīgi glābti). Tad nu dodamies uz citu objektu, kurā caur plaši atvērtiem vārtiem tiekam iekšā, mērojot ceļu pa kaķu pēdām. Šeit tad arī noturam audio ierakstu sesiju.
Īstenībā bradājums diži neatšķīrās no citiem - vienīgi cilvēks, ar kuru komunicēju, uzdeva dažādus jautājumus, uz kuriem sniedzu atbildes. Nu, jā - noteikti runātīgāks bradājums par citiem, noteikti. Runājām par bradāšanu, par novērojamajām pamatīgajām izmaiņām objekta sejā, par metāla kārotājiem, par ekipējumu, par potenciāli sirreālo/mistisko un par to, no kā jābaidās objektos. Par citām personām objektos, par interesantām pieredzēm, par Černobiļas AES. Par daudz ko. Pēc objekta apskates/papļāpāšanas viņš devās uz pieturu, bet es uz trešo objektu - nevar tā vienkārši šādā saulainā, siltā dienā neielīst ~300m tālāk esošā objektā! Pavandījos trešajā objektā - arī šeit vērojamas pārmaiņas, bet ne tuvu tik draiskas kā 2. Pafočēju dažas lietas un vietas, sekojot kaķu pēdām ielūzu peļķē un neilgi pēc tam arī noslēdzu bradājamo sesiju.
Tagad sižets ir gatavs un publicēts, un atzīstams par tīri ok esošu. Saprotu, ka saspiest ~2 stundu materiālu ~5 minūtēs ir izaicinoši, tomēr dažas lietas sižetā izskanējušas ārpus konteksta un tās man ar savu dažkārt austošo pedantismu gribētos precizēt:
- Ne visai piekrītu apgalvojumam, kas sanācis par krimināllikumu un teritoriju. Piemēram, ieejot paaugstinātas drošības teritorijā, muitas zonā vai kā tamlīdzīgi uzreiz ņems pie dziesmas un droši vien, ka pēc Administratīvo pārkāpumu kodeksa. Un jā, tiešā tekstā varbūt tiesību aktos nav minēts, ka Tev nebūs šķērsot nožogotu teritoriju, taču teritorijas nepārkāpšanas princips noteikti ir fiksēts;
- Par balansēšanu starp legālo un nelegālo - vienmēr turos stipri legālajā pusē, jo bradāšanas dēļ arestu izpelnīties būtu absolūti muļķīgi un lieki;
- Par to baidīšanos - runājām par fobijām un mistēriju, vai man neesot objektos bail no spokiem un neizskaidrojamā. Uz ko norādīju, ka objektos ir drīzāk jābaidās no citām personām, nevis spokiem vai fobijām, jo šīs citas personas (zagļi, narkomāni, apsargi, policija) ir reālas personas, kuru rīcība var nest reālas sekas. Bailes tomēr ir iekšējs psiholoģisks stāvoklis, kas tikai retos gadījumos nes kādu ārēju, paliekošu ietekmi.
Sižets: http://www.naba.lv/zinas/t/17948/#
Protokols un paskaidrojums: http://klab.lv/users/disfigurator/7
Bildes no šī radiobradājuma būs nedēļu/divu laikā (jāpiešauj filma, jāattīsta). Linkā pievienota šķipsniņa iz iepriekšējiem bradājumiem.
Taču pirms neilga laika sazinājās ar mani Latvijas Radio pārstāvis ar vēlmi uztaisīt sižetu 39. kabinetam. Tad nu nācās apsvērt augstākminētās lietas, izvērtējot potenciālo labumu un sliktumu, kas gūstams no šāda sižeta. Prātā virkne jautājumu un apcerējumu: no vienas puses tas ir hobija īss izklāsts, no otras - arī to var skatīt kā reklamējošu darbību? Un vispār - kāpēc vispār šāda uz naža asmens balansējoša hobija atpazīstamība būtu jāveicina, ja tā dabā reāli neatvieglo bradāšanas aktivitātes? Atbildība no īpašnieku/atbildīgo personu pleciem maģiskā kārtā nenokrīt tikai tāpēc, ka tu sevi pasludini par pilsētvides pētniecības aktīvistu. Bet, ja tautai uzskatāmā veidā parāda, ka eksistē indivīdu kopa, kura mērķtiecīgi lien pamestos objektos - manuprāt, tā uzreiz ķersies pie naglām, āmuriem un perimetru sensoriem. Nav taču nepiederošām personām ko tur darīt, ne tā? Cik gan reižu nav nācies apsargiem skaidrot kas ir urbex un ko gribam tajā sasodītajā pamestajā ēkā. Dažreiz panākumi ir, bet pamatā nav. Kur beigu galā šis sižets nonāks? Kādam mērķim tas tiek gatavots? Lai nu kā, dodos mazliet papētīt to 39. kabinetā notiekošo.
Iz Twatter: „39. kabinets: Latvijas Radio jauno žurnālistu komanda. Audiovizuālā un inovatīvā veidā stāstām par modi, mūziku, zinātni un jauniešu sociālām problēmām. Satver stāstu!” Iekš Naba WEB lapas parādās „Satver stāstu!” Hmmm, „Satver stāstu!” un Naba. Skan pieņemami - moto skanīgs, orientēts uz stāstu. Un labs stāsts ir kā reiz, kam dodu prioritāti dažādos mēdijos, tāpēc nolemju piekrist. Droši vien kā „pro” arguments nostrādāja arī iekšējā vēlme pēc atzinības - kuru gan ik pa reizei nepiemeklē šāda sociālā izpausme/grēks?
Pienāk norunātā diena, ceļos 08:00. Aiz loga -13. Pārjautāju, vai nebūs par aukstu un saņemu noliedzošu atbildi. Tātad, dodamies! Kad sasniedzu norunāto tikšanās vietu, žēl no ausīm izņemt skanošo Gire (avangards/post-Black Metal ar elektronisku folk piešprici). Iepriekš biju nolēmis doties slāviskajā Rīgas virzienā, jo tur relatīvi ciešā tuvumā ir trīs man zināmi objekti - ja nelaidīs vienā, noteikti tiksim citā. Viens no tiem pie reizes ir arī viens no maniem pirmajiem un labākajiem objektiem, par kuru man noteikti būtu ko stāstīt. Šī bradājuma būtības dēļ kāpšana pāri sētai te tā kā atkrīt, tāpēc vēršamies pie apsarga. Tas latviski ne bū un ne bē - krievu mēlē pasaka, ka tūdaļ pasauks priekšnieku un norāda mums doties pie galvenajām durvīm. No tām pēc minūtes iznāk vīrs uzvalkā, latviski prot. Paskaidrojam kas un no kurienes esam, ko gribam. Cilvēks iz durvīm cita starpā saka: „Jā, bradātāji noteikti ir” - ar domu, ka viņam ir zināma UE kustība, bet iekšā laist nevar, jo viņš respektē igauņu vai lietuviešu(?) saimnieciskās aktivitātes objektā un viņu intereses, lai teritorijā nebūtu neviena nepiederošā. Tad nu saprotam, ka saruna nebūs auglīga - laipni atvadāmies un no tilta nofočēju teritorijas pleķīti. Nu, tā - lai būtu. No tilta labi var redzēt, ka vēl pārītis ēku vairs nav. No sporta zāles/bibliotēkas (veselā miesā vesels gars - vismaz šajā rūpnīcā šis teiciens PSRS laikos ticis manifestēts burtiski) vien nesošo konstrukciju karkass rotā teritoriju (diapozitīvi veiksmīgi glābti). Tad nu dodamies uz citu objektu, kurā caur plaši atvērtiem vārtiem tiekam iekšā, mērojot ceļu pa kaķu pēdām. Šeit tad arī noturam audio ierakstu sesiju.
Īstenībā bradājums diži neatšķīrās no citiem - vienīgi cilvēks, ar kuru komunicēju, uzdeva dažādus jautājumus, uz kuriem sniedzu atbildes. Nu, jā - noteikti runātīgāks bradājums par citiem, noteikti. Runājām par bradāšanu, par novērojamajām pamatīgajām izmaiņām objekta sejā, par metāla kārotājiem, par ekipējumu, par potenciāli sirreālo/mistisko un par to, no kā jābaidās objektos. Par citām personām objektos, par interesantām pieredzēm, par Černobiļas AES. Par daudz ko. Pēc objekta apskates/papļāpāšanas viņš devās uz pieturu, bet es uz trešo objektu - nevar tā vienkārši šādā saulainā, siltā dienā neielīst ~300m tālāk esošā objektā! Pavandījos trešajā objektā - arī šeit vērojamas pārmaiņas, bet ne tuvu tik draiskas kā 2. Pafočēju dažas lietas un vietas, sekojot kaķu pēdām ielūzu peļķē un neilgi pēc tam arī noslēdzu bradājamo sesiju.
Tagad sižets ir gatavs un publicēts, un atzīstams par tīri ok esošu. Saprotu, ka saspiest ~2 stundu materiālu ~5 minūtēs ir izaicinoši, tomēr dažas lietas sižetā izskanējušas ārpus konteksta un tās man ar savu dažkārt austošo pedantismu gribētos precizēt:
- Ne visai piekrītu apgalvojumam, kas sanācis par krimināllikumu un teritoriju. Piemēram, ieejot paaugstinātas drošības teritorijā, muitas zonā vai kā tamlīdzīgi uzreiz ņems pie dziesmas un droši vien, ka pēc Administratīvo pārkāpumu kodeksa. Un jā, tiešā tekstā varbūt tiesību aktos nav minēts, ka Tev nebūs šķērsot nožogotu teritoriju, taču teritorijas nepārkāpšanas princips noteikti ir fiksēts;
- Par balansēšanu starp legālo un nelegālo - vienmēr turos stipri legālajā pusē, jo bradāšanas dēļ arestu izpelnīties būtu absolūti muļķīgi un lieki;
- Par to baidīšanos - runājām par fobijām un mistēriju, vai man neesot objektos bail no spokiem un neizskaidrojamā. Uz ko norādīju, ka objektos ir drīzāk jābaidās no citām personām, nevis spokiem vai fobijām, jo šīs citas personas (zagļi, narkomāni, apsargi, policija) ir reālas personas, kuru rīcība var nest reālas sekas. Bailes tomēr ir iekšējs psiholoģisks stāvoklis, kas tikai retos gadījumos nes kādu ārēju, paliekošu ietekmi.
Sižets: http://www.naba.lv/zinas/t/17948/#
Protokols un paskaidrojums: http://klab.lv/users/disfigurator/7
Bildes no šī radiobradājuma būs nedēļu/divu laikā (jāpiešauj filma, jāattīsta). Linkā pievienota šķipsniņa iz iepriekšējiem bradājumiem.