![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
Vakar bija lieliska diena, divreiz tikos ar Dalailamu, divreiz - ar Edvardu Hiršu. Divreiz sarunājos, divreiz klausījos.
Pajautāju Dalailamam jautājumu, ko pirms dažām dienām uzdeva
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
Jā, tajā sarunā ar Dalailamu, kas notika viesnīcā pavisam šaurā lokā, piepeši ieraudzīju, ka istabas stūrī sēž Boriss Grebenščikovs - tāds kluss un kautrīgs kā mazs un nogrēkojies bērns, kas baidās, vai viņu neizdzīs ārā.
![](https://fbcdn-sphotos-f-a.akamaihd.net/hphotos-ak-ash4/1265599_667711096575475_1555342135_o.jpg)
Bet Edvards Hiršs bija lielisks ar saviem stāstiem par to, kā iemīlēties dzejā. Tajā bildē īsti nevar redzēt, bet uz sarunas beigām viņš bija nosvīdis pavisam slapjš - viss krekls bija tumšos pleķos no sviedriem.
![](https://fbcdn-sphotos-g-a.akamaihd.net/hphotos-ak-prn2/p480x480/1234933_667236483289603_1753508741_n.jpg)
Viņa stāsts par pirmo izlasīto dzejoli bija tāds: viņa vectēvs bija Rīgas ebrejs, kas savulaik pārcēlies dzīvot uz ASV. Kad Edvards vēl bija pavisam mazs, viņš bieži redzēja, ka vectēvs kaut ko raksta, turklāt, viņš to darīja uz grāmatu aizmugurējiem vākiem, taču nerādīja, ko. Kad Edvardam bija 6 gadi, vectēvs nomira, un viņš to ļoti pārdzīvoja. Lai kaut kā tiktu galā ar sērām, viņš nokāpa pagrabā, kur bija noliktas visādas vectēva mantas, un sāka pētīt grāmatas. Un ieraudzīja vienā no tām dzejoli. Tas saucās "Spellbound" un tam nebija autora, un Edvards gluži dabiski bija pārliecināts, ka to ir uzrakstījis viņa vectēvs. Dzejolis pilnīgi satrieca mazo puiku un iedeva spēku pārdzīvot vectēva nāvi. Viņš par to nevienam netika stāstījis, taču nolēmis kļūt par dzejnieku - kā viņa vectēvs. Tikai 18 gadu vecumā skolā kādā mācību grāmatā ieraudzīja šo dzejoli un saprata, ka bija kļūdījies. Tā autore patiesība bija Emīlija Brontē. Taču tad bija jau par vēlu. Dzejolis bija jau nostrādājis.
Te tas ir:
The night is darkening round me,
The wild winds coldly blow;
But a tyrant spell has bound me
And I cannot, cannot go.
The giant trees are bending
Their bare boughs weighed with snow.
And the storm is fast descending,
And yet I cannot go.
Clouds beyond clouds above me,
Wastes beyond wastes below;
But nothing drear can move me;
I will not, cannot go.