Laime savā būtībā ir antisociāla. Tā vienmēr eksistē tikai zināmā salīdzinājumā, tikai zināšanās par to, ka arī citi būtu varējuši baudīt, taču nebauda to konkrēto laimi, kuru baudām mēs. Tas vienlīdz attiecas gan uz privāto, gan uz sabiedrisko laimi. Skatītāji teātrī, līdzjutēji stadionā, pat vesela nācija ir laimīga tikai tāpēc, ka bez viņiem eksistē arī citi - tie, kas tajā brīdī nav klāt un ar kuriem nav jādalās savā laimē.

(c) Džons Faulzs