SENSĀCIJA!
Daudzi no jums pat nenojauš, ka man ir dvīņubrālis. Tieši tā... Es to parasti slēpju, jo kaunos no šī fakta.
Redziet. Bērnībā vecāki viņu atdeva adopcijā, jo ģimene bija trūcīga un tāpēc bija jāizvēlas...kurš no mums paliks. Tā bija ģimenes dilemma. Pēc lēmuma pieņemšanas māte raudāja trīs gadus bez apstājas (tēvs gribēja viņu pieteikt ginesa rekordiem, bet tieši tajā dienā viņa samierinājās ar notikušo).

Bet beidzot esmu laimīgs, jo esmu atradis savu sen pazudušo dvīņubrāli! Un to esmu izdarījis tepat Cibā! Izrādās mans dvīņubrālis man visu laiku ir bijis acu priekšā... Ik pa laikam padeva par savu esamību kādu ziņu. Bet vienmēr bija kkas negatīvs viņa teiktajā. Tagad saprotu, ka tas tāpēc, ka viņš skumst par savu dzīvi.
Nekas! Mēs to labosim! Kopīgiem spēkiem... Apskausimies...izraudāsimies...izrunāsimies par to kā kopā dalījām mātes dzemdi un par citām mums kopīgām lietām (elpošanu, gudru diršanu par sūdu).

Lūk! Mans dvīņubrālis patiesībā ir arturs! Tikai nesakiet, ka līdz šim neredzējāt mūsos ģimenisku līdzību kāda piemīt tikai vienšūnas dvīņiem.


(varat klikot uz manas bildes, lai redzētu to pilnā izmērā...Brālis diemžēl nepadalījās ar lielāku savu bildi)
Lai jums nesajuktu, arturs ir pa kreisi. Lai gan var ievērot, ka bērnunamā viņam nav gājis slikti un trūkumu viņš nav piedzīvojis (drošvien jo apēda visus citus bāreņus).

Tā nu mēs dzīvojam. Nākamnedēļ sarunājām tikšanos, kurā viens otram izkratīsim sirdis.
Esam kā divas ūdenslāses. Tikai es esmu atlētisks un ar humora izjūtu apveltīts.

Novēlu jums visiem tādu laimi kā man!