Bet īstenībā no šīs dienas man vislabāk pie sirds gāja kāds anglis vārdā Deivids, kurš netālu no manis visiem par velti ļāva nogaršot savu brūvēto vīnu.Pirmo reiz pie manis viņš pienāca ap kādiem 12, tikai tad atzinos, ka neesmu pilngadīgs un dzert vel nevaru [īstenībā apkārt staigāja priekšniecība kura pat darbiniekiem pīpēt neatļāva].Otro reizi Deivids pie manis ieradās ap pieciem un pieklājīgi pavaicāja- Unh thagad [9 gadus nodzīvojis latvijā, bet ļoti labi tomēr spēj runāt]...Protams, ka izdzēru glāzi saldā vīna un pašu Denisu noslavēju.Vel ar viņu parunājos.Prom ejot vel redzēju kā Deivids ķeras pie spēcīgākām dzirām