Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums

Tā ar tiem biedriem ir - gadi iet, mīļo viņus arvien vairāk un vairāk un nu jau jāsatraucas par viņiem un viņu ģimenēm tāpat kā par saviem radagabaliem.

Ir 2018., bet Zigfrīdam Muktupāvelam aizvien ir TAS auskars.

Gribas tās 'normālās' krievu sinepes, nevis kaut kādas a ļa franču hanī dižōn, jopcik-popcik.
Un vecmammas gatavoto galertu ar tādiem mārrutkiem, kas aizsit elpu un liek raudāt pat vīriem, kas neraud (tagad iedomājieties, kuru jūs gribat redzēt raudam).
Un vēl es uzskatu, ka gatavās salātu mērces ir noziegums pret cilvēci neatkarīgi, kur tās gatavotas.Tie ražotāji ir kādreiz tās pagaršojuši? Tfu. Vēl vairāk es nosodu tikai tos mizogīnos zeķubikšu ražotājus, kas ikvienu sievieti atmet skaudrajā bērnības pieredzē, kad maigi brūnīgā tonī krāsotās biezās zeķbiksītes ik pa 5 min bija jau līdz vai zem celīšiem.

Nu, par to Rubeni tomēr. Skaic, ka par baznīcu tas neko labu neliecina, bet vai nu mums bija kādas ilūzijas. Thhh. Bet man nav saprotama šī "mūsu garīgais vadonisvadītājs" poza. Ne tā, ka derdz, bet nepiedur, nesaprotu. Cilvēkiem tā patīk, tā gribas vadoņus.
Facebookā ir lapa "Paldies Jurim Rubenim" https://www.facebook.com/PaldiesRubenim/\
Mīļie, viņš nav miris! Viņam ir privātbizness! Antropoloģiski, protams, baigi inčīgi, jo kā parasts "garāmgājējs" nodomātu, ka šī ir piemiņas lapa, kādas bieži izveido sērojošie.

Mazā E.: Man liekas, ka X seksīgums slēpjas viņa aseksualitātē.

Man bibliotēkā ir mana mīļākā vieta. Taisnību sakot, visās bibliotēkās man ir vismīļākās vietas, un, ja tās ir aizņemtas, es kļūstu viegli nervoza. Apsēžos un strādāju citā, bet piemetas kaut kāds nervu tiks un es visu laiku čekoju, vai nav atbrīvojusies MANA vieta.

Citās ziņās: atgādinājums par neapturamo laika plūdumu - manam klasesbiedram ir sirmi deniņi.

Šajā galā laiciņš jau trešo nedēļu pieturas tāds kā Tēvzemes sendienās - vakaros no sala asaro acis, kamēr paspēj noslaucīt, jau piesalušas pie vaiga.
Ar lielu prieku decembrī atklāju neatkarīgo kinoteātri - tāds kā mūsu Bize, tikai lielāks un diemžēl ar nabadzīgāku filmu klāstu. Nenāk jau to cilvēku tik daudz. Domāju, ka lielākā daļa detroitieši par to nemaz nezina. Bet viņi cenšas un man patīk viņus atbalstīt. Viņi drusku rāda arī Eiropas kino, un tas ir vēl viens plus punkts viņiem no manis. Ar detroitiešiem, kas nāk uz šo kino teātri, es tā pavisam attālināti un pieklusināti jūtos drusku tuvāka. Galu galā, ja kāds amerikānis ir nodomājis apskatīt, ko ražo somi vai norvēģi, tā taču ir laba zīme.
Bez šī teātra pilsētā ir vēl viens, kas atrodas mākslas institūta telpās. Neizmantots potenciāls. Filmas interesantas, bet seansi vien daži pa visu nedēļu. Šejienieši laikam nav lieli kino cienītāji, kur nu vēl neatkarīgā vai dokumentālā. Paziņas apstiprina. Lielos grāvējus brauc skatīties ārpus pilsētas esošajā lielveikala kino, bet vispār jau esot platekrāns un netflix (ko mēs arī cienām un mīļojam). Tā kā abi ir no mana dzīvokļa 10 min ietvaros, kas man ko neaizdoties pat tad, kad nāsis salst ciet. Es dzīvoju plaukstošā hipsteru rajonā, tiesa, kas tiesa. Detroita jau vispār ir hipsteru slapjais sapnis, ja tā labi padomā.

Atvainojos visiem, kas iegriezās Bļannas Baklažannas dzīvoklī (alef!), cerēdami, ka mēs šeit pārrunāsim vāveres kā eifēmismu čožiņām. Nekā nebūs! Šoreiz jūsu uzmanību vēlējos vērst uz tām vāverēm, kas dzīvnieki, hordaiņi, zīdītāji, grauzēji un vāverveidīgie. To šeitan ir vēl vairāk, nekā Latvijā kaķu - dabisko ienaidnieku pilsētā nav, dzīvošana, lēkājot no viena koka uz otru, no vienas miskastes uz otru, šķiet, viņām rit vienās dzīrēs. Šeit mājo pelēkā vāvere, kura bieži vien ir melna - mans nezinātniskais novērojums liecina, ka jo urbānāka vide, jo vairāk melno, tiklīdz pabrauc ārā uz piepilsētām, vairāk parādās arī pelēkās. Lai nu kā, viņas ir neizsakāms prieka un jaukuma avots, kas allažiņ uzlabo omu. Nē, jūs tikai viņas pavērojiet! Straujas, mazliet nervozas un ļoti ziņkārīgas dabas radījumi ar maķenīt izvalbtām acīm, kas neirotiski šaudās uz visām pusēm! Lielāko daļu savas dzīves pavada nevis bezbēdnīgi, bet gan drīzāk tramīgi stumjot vaigos ozolzīles vai kādus ēdienu pārpalikumus no misenēm (Leduslaikmets vāveres attēlojumā ir bijis ārkārtīgi precīzs). Tomēr jāatzīst, ka, ik reizi viņas vērojot, es nespēju atslēgt savu karnivoro dabu un ļauju vaļu viņu izteiktās muskulatūras novērtējumam, kas parasti manā galvā izskatās kā uz iesma uzsprausta un virs liesmas rotējoša, apbrūnināta, sulīga un čurkstoša miesiņa, kuras ciskiņā es labprāt iecirstu zobus. Vai es jau minēju, ka es šeit ēdu gaļu apmēram reizi mēnesī? Lai nu kā - vāveres ir baigais prieciņš. Es vēl aizvien runāju par Sciuridae.

Vakar pilsēta jau atkal bija Hūrona vēju caurvējota. Tie ieskrienas virs Lielajiem ezeriem un mēs dabūjam to atraugas. Sitās, pūta, triecās logos un trauca zemē lapas. Sadzina pirmo sniegu - sīkām pārslām, kas mutuļoja brāzmās. Šodien pirmo reizi modāmies mīnusos. -7, ja gribam būt precīzi.
Koki pa šo rudeni bija drusku sajukuši, par ko viņus gan nevar vainot. Oktobra sākumā mums bija vēl ap +20 un varēja laimē diet basām kājām. Mēneša laikā daži koki nometa lapas pavisam, kļavas nokrāsojās koši sarkanas un spilgti dzeltenas, bet liela daļa koku līdz pat šodienai izlikās neredzam tuvojošos ziemu un spītīgi turējās pie zaļā mētelīša. Viens tāds spītnieks aug arī pie manas mājas - neatpazīstu sugu, kaut kas uz skabārža pusi. Vakar, kad ap desmitiem vakarā čāpoju mājās, tas vēl dižojās ar zaļu vainagu. Pa nakti uznāca mīnusi un šorīt no zaļā koka ne vēsts. Vienas nakts laikā tas nometa visas lapas. It kā kāds milzis to būtu cieši satvēris un nopurinājis. Pliks un kails. Tagad par viņa spītību atgādina tikai biezā kārtā zaļo lapu klātā ietve.

Šim kungam, vārdā Sivert Høyem, nudien ir viens no pievilcīgākajiem vokāliem, kāds dzirdēts. Sivert, where have you been all my life? Un tad vēl tās ģitāras. Mmmmm. Svaigākie solo gabali arī ir pavisam labi - tas, tā teikt, ir kompliments latvieša garā.
Viņš skan manā galvā. Tas kļūst jau drusku intīmi. Tā ar to mūziku ir. Ielien galvā, sirdī, ausīs, vārdi un melodija veļas pār lūpām. Intīmi, ka es jums saku.