Jāpiekrīt
fjoklai, ka tiešām smieklīga tā šodienas
ņemšanās ap izredzēto tautu.
milda pat
pastāsta divus gadījumus no savas personiskās pieredzes. ļoti uzskatāmus, toties.
Tad izrādās vēl, ka ir kaut kādi ticējumi (nu jau vairs nevar saprast, vai žīdu vai latviešu), pret kuriem jācīnās nez kāpēc ar saviem pretī.
Mulsinoši tas viss ir, dārgie kolēgas.
Katrai kultūras kopai ir savi vairāk vai mazāk izplūduši uzvedības stereotipi. Latviešiem savi, žīdiem savi.
Varētu pieņemt, ka stereotipu noturība citu, ārpus šīs kultūras esošo apziņā zināmā mērā ir saistīta ar tās pirmās kultūras savrupību(ne-atvērtību) un attālumu no tās.
Nevertheless, redzot, kādus secinājumus par ebreju nāciju izdara, balstoties uz katram pāris zināmajiem atsevišķajiem gadījumiem, jāsecina, ka manos stereotipos par latviešiem jāatrod lielāka vieta ksenofobijai.
UPD: kāreiz par šo savlaik rakstīja manis ik pa brīdim pieminētais semiotiķis Hajakava. Rakstīja vīņš aptuveni tā. Tie stereotipi-vispārinājumi, kas cilvēkiem ir galvās par kādu cilvēku kopumu, traucē viņiem uztvert katru konkrēto cilvēku kā cilvēku, līdz ar to viņi riskē baigi norauties. Starp piemēriem H. izvirzīja arī žīdus: ja tev galvā ir, ka tev jāuzmanās no žīdiem finansiāli, tu ļoti pat vari nepamanīt, ka šim konkrētajam cilvēkam, kuram sanācis, ka viņš ir žīds, ir padomā aizvilināt tavu sievu un tava nauda viņu nemaz neinteresē.