Ever After - October 22nd, 2021

Vakarnakt pārkāpu komandantstundu ar burvīgu pastaigu pa Kangarkalnu purva taku mērenā vējā un pilnmēnesnīcā, bezrūpīgi vērojot te oranžu, te sarkanu malduguntiņu lodājam starp priedēm un tīreļa ciņiem. Beigās visi trīs uzkāpām arī skatu tornī, kurš šķiet tik ilgtspējīgs (nav no koka), ka izturētu visus 50, ne vien tos 15 cilvēkus, kas minēti uz plāksnītes ar uzrakstu MAX (pašas platformas kvadratūra arī tāda, ka var kāzas rīkot). Man tā vieta, par kuru agrāk interesējās tikai makšķernieki un tādi kā es, ir labi zināma jau sen pirms takas un torņa – agrāk mēdzu pa ceļam uz laukiem pieturēt un nokāpt lejā līdz ezeram. Tagad gan jaukāk ir pieturēt trīsarpus kilometrus tālāk, izkāpt tur, pārkāpt Jaunsudrabiņa iecienītajam Ķoderu pilskalnam (Lielā vīra gultai, kur Pumpura eposā Lāčplēša notriekts pakrita igauņu spēkavīrs Kalapuisis) un nokāpt lejā līdz Mazajai Juglai otrā pusē. Tur nekad neviena nav, bet vieta ir pat interesantāka, vienīgi nav kur tālu staigāt. Bet es nesūdzos arī par purvu, jo pirms tam tā ainaviski varēja pabradāt tikai gar ezera krastu un, ja nav citu cilvēku, tad takai un tornim arī nav ne vainas. Attēlā – mani suņi uz Kangaru ezera ledus, kad viens no suņiem vēl bija mazs.

Uzzinu_pēdējais: Bībeles iedzimtā grēka doktrīna (cilvēka patriekšana no Ēdenes dārza) īstenībā esot viena no versijām mītam, kas apraksta Neolīta jeb Jaunā akmens laikmeta revolūciju. Visai ticami, jo tas taču arī izskaidrotu to, kāpēc kreacionisti dod mūsu planētai vairāk vai mazāk tikpat gadu (6000–10000), cik pagājuši no laika, kad homo sapisiens pārstāja klaiņot, vākt un medīt, kļuva par vietsēdi, ieviesa mājlopus un sāka apstrādāt zemi, liekot pamatus mūsdienu civilizācijai un visām no tās izrietošajām laimēm un nelaimēm.