Jopta...ko mazie zvērēni? Citādi jau čill

Mazākais ergosomā jau no deviņiem rītā (tur mani saulē apdegušie pleci ņaudēja), vecājie mierīgi besījās - žetons viņien!

Kā ta šitais beidzās, ja beidzās?

Tā arī beidzās - aizbraucām ar lēnu un pārbāztu vilcienu no tādas platformas, par kuru neko neziņoja, bet uz kuru skrējām itāļu pūļa vadīti.

Jā, tā ir vēl viena izsmalcināta spīdzināšanas forma - visu laiku mainīt peronus, liekot skriet pa trepēm augšā un lejā bez mitas.

Toties, soļu skaits savācas, tā es sevi mierinu šādās reizēs.

Ar mugureni un bērnu ergosomā savācas tikai smagi ikri un sāpoša mugura :)

Vienpadsmitos mēs ieradāmies Vaterlo stacijā un jautājām, no kāda perona atiet vilciens 11.05. Neviens, protams, nezināja. Vaterlo stacijā neviens nekad nav zinājis, no kurienes kādam vilcienam jāatiet vai uz kurieni dodas vilciens, kad tas ir jau atgājis, vai vispār kaut ko par vilcieniem. Nesējs, kas gādāja par mūsu mantām, bija pārliecināts, ka tam jāatiet no otrā perona, kamēr otrs nesējs, ar ko šis jautājums tika apspriests, bija dzirdējis neskaidras baumas, it kā šis vilciens tomēr atiešot no pirmā perona. Stacijas dežurants savukārt bija pārliecināts, ka vilciens jāmeklē uz piepilsētas ceļa.

Lai izbeigtu šos strīdus, mēs devāmies augšā pa kāpnēm un vaicājām stacijas priekšniekam. Viņš teica, ka nupat esot saticis kādu vīru, kas apgalvojis, ka mūsu vilciens redzēts pie trešā perona. Mēs gājām uz trešo peronu, bet tur zinātāji teica, ka te gan drīzāk stāvot Sautemptonas ekspresis vai vindzorietis. Viņi bija pārliecināti, ka tas noteikti nav Kingstonas vilciens, kaut arī nevarēja paskaidrot, kāpēc ir par to pārliecināti.

Tad mūsu nesējam sāka likties, ka mums jāiet uz augšējo peronu, jo vilciens tur augšā viņam liekoties pazīstams. Mēs uzkāpām augšā, ieraudzījām lokomotīves vadītāju un jautājām, vai viņš brauc uz Kingstonu. Viņš atbildēja, ka nevar to skaidri pateikt, bet domā, ka drīzāk gan uz turieni. Visādā ziņā, ja viņa vilciens neies vienpadsmitos piecās uz Kingstonu, tad tas tikpat labi var iet deviņos trīsdesmit divās uz Virdžinivoteru, var gadīties arī, ka tas ir ekspresis uz Vaita salu vai kāds cits vilciens šajā virzienā, un mēs visu uzzināsim, nonākuši galā. Mēs iespiedām viņam saujā puskronas gabalu un palūdzām viņu, lai šis vilciens ietu vienpadsmitos piecās uz Kingstonu.

- Uz šīs līnijas, - mēs teicām, - neviens nekad nedabūs zināt, kas jūs esat un uz kurieni braucat. Ceļu jūs pazīstat. Brauciet vien mierīgi uz Kingstonu.

- Labs ir, džentlmeņi, - atbildēja šis cēlsirdīgais vīrs, - tāpat jau kādam vilcienam jāiet uz Kingstonu. Es braukšu. Dodiet vēl puskronu.