vecāmamma šodien pārdeva dārzu, nu ziniet, padomju laikos bija iespēja dabūt 600 kvadrātmetrus dārziņu kooperatīvos. mūsējais dārzs bija blakus, abi apvienoti ar vienu sētu, kopā tāds pieklājīgs. Sauļos, kādus 12km uz Rūjienas pusi. mums bērnībā nebija auto un dažkārt ar mammu kopā braucām uz turieni ar autobusu, bija jāiet gar Sauļu skoliņu, kurā jau vairākus desmitus gadu bija salikti dzīvokļi, tad tālāk caur mežu un gar pļavas malu, kārkliem pa otru pusi. man ļoti, ļoti bija bail no rejošajiem suņiem, bet kur laukos bez tiem. un tad gar pēdējo māju, simtgadīgu, ar lubiņu jumtu, melniem baļķiem, bet pēc arhetipa drīzāk kā zema, neliela rija. kalnačs jānis rādija mums to mākslas vēsturē mākslas skolas sagatovašanas klasē. vēlāk to nopirka apsviedīgais vīrs ar bārdu un plēsa lubiņus kaudzēm, ne no vecā jumta, ne tā.
nu jā. Sauļos, kā saucām dārzu, vecaistēvs uzbūvēja dārza mājiņu, ar istabu, lievenīti, virtuvi. blakus bija prāvs, zibeņa pārškelts akmens un lazda. ar brāli plēsām bikses un sūnas uz tā. brīnumaini, kā sarāvās pa kādiem padsmit gadiem, kādreiz varēja tā rāpties pa spraugu starp lielo un mazo akmeni uz augšu.
ai, protams, tur bija jāstrādā tad, kad to nemaz, nemaz negribējās un man nekad dāzrzs nebūs taču ir visu mazdārziņu bērnu folklora. ārpus sētas bija ieaugusies mežābelīte, lielie sliktie gruzaviki sabrauca, es glābu un pārstādījām iekšpus. pēc tam tā bija mana. ha, tā kā pieklājīgā, banālā bērnu literatūrā.
sāp, nedaudz sāp atceroties un zinot, ka nekad tur vairs nebrauksim. bet es arī tagad nebraukšu uz pēdējo reizi. patiesībā nekas nemainīsies, tikai nebūs vairs ilūzijas par vienu bērnības vietu, kura it kā vēl ir. nav vairs to vietu, nav. un tās beidzās jau pirms kādiem 15 gadiem