Tagad sēžu klusumā
Redzu sevi atspulgā
Kā tumša ēna spogulī
Pamesta šajā visumā
Gadiem grauzta, mocīta
Savās acīs redzu-
Jaukā, labā dvēsele
Jau sen tika salauzta
Ar Amora palīdzību
Sirds sašauta
Tam nebija bulta
Tās vietā ietriekta lode
Kas mīlestības vietā
Mani baroja naidā
Viens pats savā vaļā
Vēlos noslīkt savā garā
Kādā tumšā stūrī
Jo visur es jūtos
Kā milzīgā būrī
Tikšu es ārā, tikai nelūri
Un tad sekos dūriens
Ar dunci sev krūtī!