nesaprotu ne to, kā citi tā var, ne to, kā man pašai tā savulaik ir gadījies. neteiksim, ka tas man licis īpaši saprātīgai justies, ja, bet fakts paliek - parunājos vienreiz (dzīvē gan), un pēc tam aizgāja ciet. līdz atnāca vaļā, ka esmu ieķērusies idejā par to cilvēku, nevis pašā cilvēkā. varbūt tā arī atbilde - kā tā var gadīties.