| Laimīgi mājās |
[15. Jan 2013|13:17] |
Esmu laimīgi atgriezusies no Turcijas un šis bija labākais brauciens ever. Vienīgais mīnuss - nebija laika shoppingam - tāpēc vienīgā lieta, ko nopirku sev, ir Mango džinsas. Nu labi, ka vismaz tā.
Lufthansa Jaungada reisā bija arī šampanietis, cik gribējās, un kapteinis skaitīja 10 sek līdz jaunajam gadam. Not bad.
Mājupbraucot mani divreiz Ataturk lidostā aizturēja uz dokumentu pārbaudi - paņēma manu pasi un aizdevās Dievs vien zina kur un tad es ar vienu drošībnieku gaidīju, kad man atnesīs atpakaļ. Kad prasīju, kas par problēmu, teica, ka tā dara ar visiem LH pasažieriem, kuriem nav Vācijas vai Turcijas pase. Hmm, nu man tā neizskatījās, bet ok. Otrā reizē vienkārši izprašņāja, prasīja Īrijas residence permit, fotogrāfēja (!) manu pasi. Un abās reizēs salīmēja kaut kādas uzlīmes uz manas pases ar tikai viņiem saprotamām vai arī nesaprotamām atzīmēm.
Un tad, kad Frankfurtes lidostas drošībnieks rakņājoties pa manu somu un izdarot ne pārāk korektas piezīmes vēl minēja, ka es esmu no Krievijas, es gandrīz izgāzu visu savu neapmierinātību par manis aizskaršanu, izsakot šādu minējumu. Bet lēdijas taču tā nedara.
Pēc vakardienas piedzīvojuma man tomēr ir drusku dalītas izjūtas par lidošanu ar Lufthansu uz Turciju. :/
Dublinā ir +2 ar real feel -6, tā kā laikam palikšu iekšā un apēdīšu visu atvesto baklavu. Bet šoreiz arī Turcijā es piedzīvoju labu aukstumiņu - pie Konyas kalniem bija pat -16, tā kā - nav jau ko sūdzēties.
Tagad jāsaprot, kas es esmu, kur es esmu un kas man ir jādara un jāķeras pie darīšanas. |
|
|
| Ikdiena kā svētki |
[6. Maijs 2010|01:13] |
Šodien pie manis atkal bija fizioterapeite. Pa šīm nedēļām es esmu diezgan izlaidusies, tāpēc tagad bišku jāiespringst - nu tas vairāk uz hamstringu uztrenēšanu un saites stiepšanu attiecas. Parādīja man jaunus vingrinājumus, tā kā atkal ir interesanti. Labi pavadījām laiku. Tikai vēl ir neskaidrība, vai man locītavas izliekuma dēļ atšķirsies arī kāju garumi un attiecīgi tālāk gurnu augstums, bet nu to vēl laiks rādīs. Ja jā, tad drīz mugura dos par sevi zināt.
Mīļie Ģirti un Ģederti - es diezgan daudzus neapsveicu, bet es par jums labu domāju. Pie viena no gaviļniekiem arī pavadīju aizraujošu vakaru - tāda veida vakari man trūks Turcijā, to es zinu jau tagad. Man ir prieks, ka es pazīstu jaunus profesionāļus, kuri necepas par notiekošo politikā vai par iespēju vairāk saraust naudu, bet kuriem ir skaidrs skats uz notiekošo apkārt un labas idejas, lai situāciju uzlabotu. Cik ļoti svarīgi ir dot iespēju jaunajiem gūt zināšanas un izaugt par nākamajiem līderiem, nevis nepārtraukti sēdēt kā sunim uz siena kaudzes. Ir jau grūti, jo mācīšana prasa laiku un pacietību, arī paša attīstību, jo nevar nevienu aizvest tālāk par vietu/ līmeni, kuru pats esi sasniedzis, bet pie vēlmes atkāpties, ir labi redzēt, ka ir cilvēki, kas iesākto turpinās un viņi ir gatavi pārņemt vadību. Bet tik un tā - šo lietu es mācīšos visu mūžu. Dzirdēju teju vai brīnumainu stāstu par nozagta mocīša atgūšanu. Bet īpašniekam un viņa draugiem/ radiem tas prasīja gandrīz 3 pilnas diennaktis ar reidiem gan tumšā, gan gaišā dienas laikā. Cik policija ir nespējīga, tik līdzcilvēki mēdz būt atsaucīgi, kaut arī diezgan bailīgi. Viss labs, kas labi beidzas.
Ir foršas idejas vasaras pasākumiem draudzes jauniešiem. Tik foršas, ka gribas visur būt klāt un visur piedalīties.
Pirmdien uzņēmu pie sevis amerikāņu kolēģi un baigi vērtīgās sarunas mums izvērsās. Pastāstīju, ka latvieši dzīvajiem nedāvina pāra skaitļa ziedus :)
Šobrīd liekas, ka viss ir tik ļoti labi, ka es to neesmu pelnījusi. Bet kaut kā liekas, ka viss dzīves skaistums izplēnēs ar atgriešanos darbā nākamnedēļ. Dzīvošu, redzēšu. |
|
|
| |
[11. Okt 2006|12:09] |
Maskavā atkal viens baņķieris nošauts. Ja viņi tā turpinās, es varbūt sabaidīšos no Krievijas un vīzu neuztaisīšu. |
|
|