| Bišku negatīvs |
[13. Apr 2010|18:28] |
Pirms nedēļas teica, ka nafig mani nevienam darbā līdz maijam nevajag. Vakar man zvanīja par pašu steidzamāko 4 reizes. Šodien menedžeris 15 min stāstīja, cik viss ir slikti. Un ka būtu priecīgs mani redzēt nākamnedēļ kaut uz pāris stundām. Bet tas nenotiks. Jo ar kruķi vai spieķi nedrīkst. Un arī mašīnas ar manuālo ātrumkārbu man šobrīd būs šķērslis, jo kreisā kāja darbojas ar "aizturi". Ņemot vērā apstākļus, man šķiet, ka darbā neatgriezīšos daudz ilgāku laiku nekā sākotnēji domāju. Galvenais ir nedusmoties. Ieelpot un izelpot. Tā daudzas reizes un mierīgi.
Grr. |
|
|
| 29. diena |
[13. Apr 2010|20:00] |
Pa šo laiku viss kaut kas ir noticis.
Lielais prieks par apstiprināto projektu Turcijā ir noplacis ar faktu, ka ir apstiprināts īsākais periods - tas ir 6 mēneši. Man tagad ātri vajadzētu izdomāt un ar sevi draudzīgi vienoties, vai piekrist uz minimālo periodu vai atrast savā vietā citu brīvprātīgo un pašai meklēt 9 vai 12 mēnešu projektu.
Bet es pa šo laiku jau esmu iemīlējusi ideju par dzīvi Gaziantepē (http://en.wikipedia.org/wiki/Gaziantep), no kuras Damaska ir tikai 400 km, bet Ankara 700 km un Stambula vispār 1140 km. Savukārt atgriešanās februārī Latvijā man galīgi nepatīk. Kā man būt?
Svētdien biju uz laulību ceremoniju pareizticīgo baznīcā, jo tā notika manā piemājas Sv. Ņevska baznīcā (http://lv.wikipedia.org/wiki/R%C4%ABgas_Sv%C4%93t%C4%81_Aleksandra_%C5%85evska_pareiztic%C4%ABgo_bazn%C4%ABca). Bija gaiša un saulaina diena, skaista un priecīga ceremonija. Baigi neveikli sajutos, kad apzinājos, ka esmu aizmirsusi draudzenes līgavaiņa vārdu, līdz ar to nevarēju normāli kartiņu noformēt. Bet nu neko. Iztiku bez kartiņas.
Vakar noskatījos foršu vientuļo sieviešu filmu "Something New" (2006, http://www.imdb.com/title/tt0437777/). Par melnādaino eliti ASV un kā viņi ir izveidojuši savas organizācijas, slēgtos pasākumus, kur neviens baltais nav velkomēts. Bet tas tāds fons. Viss stāsts ir par sievieti, kura cenšas dzīvot "pareizi". Un apzinoties, ka tas neļauj būt laimīgai, tomēr pamēģina kaut ko ārpus ierastā. Ai, nu nekā TĀDA jau tur nebija, bet tur skanēja Rachid Taha mūzika, ko nu pēc filmas aktīvi klausos.
Vēl bija forši patējot ar ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) nez sestdienas vēlā vakarā. Visādi foršie jautājumi uzrodas, kuriem gribas atrast atbildes.
Ar kāju vēl joprojām ir tā, ka jo vairāk staigāju, jo trakāks pietūkums. Staigājot ar vienu kruķi es sāku nepareizi liekties mugurā un arī sen sastieptā labā roka atgādina, ka šāda slodzīte ir par daudz. Bet viss uz labu. Rīt atkal fizioterapeites vizīte un es ceru, ka mēs draudzīgi novienosimies, ka nav ko steigties uz darbu atpakaļ nākamnedēļ.
Bet vispār ir sajūta kā skolēnu brīvlaika pēdējā nedēļā. Ak, tik daudz bija brīva laika, tik daudz ieceru, bet tik maz izdarīts. :) |
|
|