Es Stambulā dabūju tik daudz pozitīvu emociju, labu enerģiju, ka man ir spēks tagad uz lietām skatīties citādāk. Ir maza pārliecība arī par turku valodu, ka nav tik traki - es iemācīšos, kaut arī pirms 10 dienām es sāku raudāt valodas stundā, jo es neiebraucu kaut kādās viņu konstrukcijās, kas skaitās vienkāršas. Vēl es biju arī protestantu baznīcā, kas darbojas Nīderlandes vēstniecībā, un bija savādi, bet tomēr ļoti patīkami dziedāt Klusa nakts, svēta nakts un citas ļoti zināmas dziesmas turciski. Un viņi te baznīcā dzied ļoti daudz - pie desmitās dziesmas es pārstāju skaitīt.
Tas Duman koncerts bija diezgan foršs - viņi nospēlēja manas 3 mīļākās dziesmas un vēl daudzas citas, kuras es esmu dzirdējusi, bet kuras no galvas nezinu. Bet koncerta apmeklētāji tās dziesmas uzsāka kā tādas tautas dziesmas - baigi interesanti bija to redzēt.
Mazos čibrikus arī visus satiku. Gan Cem, gan Serkan ir sākuši mācīties angļu valodu un nu jau mēs kaut ko varējām uzkomunicēt. Cem baigi priecājās par manu turku valodu. Tur bija visādi interesanti izgājieni, kā man, piemēram, vajadzēja kaut kādām vācu meitenēm iet klāt un aicināt viņas līdzi uz nākamo klubu, lai Onurs varētu ar viņām kaut ko sabīdīt un tādā garā. Piektdienas vakarā man likās, ka attiecībā uz mazajiem turciņiem nekas nav mainījies kopš pirmās reizes, kad es viņus satiku - viss tāpat kā pirms 3 gadiem. Bet sestdienas vakarā es satiku Serkana draudzeni un Onurs man arī teica, ka tagad es esmu viena no viņiem - nu citā draudzības līmenī un tad es baigi sapriecājos, ka lietas labi mums visiem virzās uz priekšu.
Manu Gitmek čali sauc Khattab Ahmad :) Tas bija forši un tajā pašā laikā mani šokēja, ka ne Antepā dzīvojošie turki zina arābu valodas pamatus, ne arī sīrieši kaut 3 vārdus turku valodā. Un viņi savstarpēji nespēja nekā saprasties.
Starp citu, vai Tu palasīji to grāmatu par ceļā sastapto laipnību vai kā nu tā grāmata saucās, ko Tu paņēmi no DAD cafe?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tikko satiku alisi, vinja nav skatijusies filmu, es meeginaaju lasiit, bet man bija garlaiciigi... taadaa garaa mees te dziivojam. kaadi celjojumi.
bet tu gan saprati visu araabiski, im sure))
man ir ieluugums uz smalku rautu pie iraanas vestnieka maskavaa, bet man bail braukt un citi ar atrunaa... vispar nezinu, ko dariit jaungadaa - kaut kas jaaizdara, lai naakamgads buutu bishku piepildiitaaks kaa sis. tad jau driizaak uz stabmulu... nevaru sobriid te parakstiit, dikti spiezh pilnmeeness uz galvu. veel visi tie prazdniki.
bet loti priecaajos par tevi... brauc biezhaak uz ist un kaadiedien tiekamies tur uz istiklala.
aaaaa, sodien biju jaunajos kebabos uz briiviibas ielas - eedu mercimbek corbasi un vinjiem teeja beidzot garshoja peec turku teejas. paslaveeju smuko shefavaaru, vins nosarka un teica, lai es to ierakstot tviterii(((

(Reply to this) (Parent) (Thread)

un riit ieshu uz filmu "soul kitchen" - fatih akin (turks from germany).
nedod man mieru tie pavari)))

(Reply to this) (Parent)

Nu tā grāmata visa nav interesanta, bet palasi tos stāstus, kas ir par Turciju.
Tev taisnība, es sapratu visu arābiski - pat to, kas nebija adresēts man. :)
Ja man būtu iespēja braukt pie Irānas vēstnieka Maskavā, es laikam pati brauktu. Bet nu - ja ir bail, tad varbūt bailēm ir iemesls. Un tomēr - kas ir bīstamākais tajā visā?
Droši brauc uz Stambulu - kāds bija tas gads, kuru Tu sagaidīji Stambulā? Droši vien jau tas nav par vietu vai sarkano apakšveļu, bet par kaut ko vienkāršāku.
Oi, es arī gribu biežāk braukt uz Stambulu, bet man ir tikai nedēļas nogales brīvas plus vēl tikai 2 dienas mēnesī. Un arī šeit austrumos gribas vēl redzēt visu kaut ko (Mardinu, Šanlurfu, Diyarkabiru u.c.), tā kā jāmācās menedžēt laiku un finanses. Bet insallah - tiksimies ka mēs uz Istiklal cad. :))
Jaunos kebabus Rīgā es nepaspēju ievērtēt, jo katru reizi, kad gāju tiem garām, darba laiks jau bija beidzies. Bet par tviteri nebēdā - mani ne tikai šeit organizācijā, bet arī Stambulā draugi skoloja, ka visibility ir pats svarīgākais, kas vispār var būt. Tā kā vari iepriecināt šefpavāru un arī ietvītot viņiem kaut ko.
Par filmām - pastāsti pēc tam, kāda bija šī. Stambulā es noskatījos 4 filmas - divas par Ataturku - Mustafa (2008) un Veda (2010). Ļoti labi, ka es tās skatījos šādā kārtībā. Jo Mustafa bija biogrāfiska ar reāliem dokumentāriem kadriem un fotogrāfijām dažbrīd un brīnišķīgu Ataturka citātu "Es varu organizēt un vadīt armiju, bet es nevaru valdīt sievietes" (angliski "manage the women"). Un par Vedu Tu jau visu zini - estētiski ļoti skaista, bet man komentēja, ka tā ir kā atbilde Mustafas filmai, kas daudziem turkiem nepatika, jo pārāk daudz patiesības par Ataturku kā cilvēcisku būtni.
Pārējās divas bija komēdijas - Hokkabaz (2006) - riktīgi foršs stāsts - šī Tev patiks; un Yahsi bati (2010) - tur ir baigi jāzina visādas lokālās lietas, lai saprastu visus jokus, bet nu tīri skatāma, kaut arī - nav nekāds must see.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

pirmkaart, maskava ir vieniigaa pilseeta (aa, vel pariize) uz kuru bail braukt vienai. otrkaart, peec 30 ir klikshkjis, ka vispar nekur vienai negribas braukt. laikam uzrakstiishu vinjam, ka labaak braukshuu uz nowruz. tad vismaz maskava nebuus tik tumsha un auksta.
gads ko sagaidiiju stambulaa bija paarmainju un ciininju gads.
mustafa filma man laikam arii ir arhiivos - taada a la dokumentaala? nevareeju paskatiities. nu jaa, bet veda bija cherez chur..
visibility - es tachu celoju laikaa - un varu pateikt, ka nekas taads tas nav, driiz apniks. un sodot logiski - prieksh kam man ietviitot, ja man ir 30 sekotaaju-gk no krievijas. ok, vinji retviitos un man radiisies veel sekotaaji no LV? tikai taadaa kjeediitee))) bet nu, labi, es apsoliiju. peec 'spul kitchen', ja mazais lodzins atljaus))

(Reply to this) (Parent)