|
21. Dec 2010|17:26 |
Es Stambulā dabūju tik daudz pozitīvu emociju, labu enerģiju, ka man ir spēks tagad uz lietām skatīties citādāk. Ir maza pārliecība arī par turku valodu, ka nav tik traki - es iemācīšos, kaut arī pirms 10 dienām es sāku raudāt valodas stundā, jo es neiebraucu kaut kādās viņu konstrukcijās, kas skaitās vienkāršas. Vēl es biju arī protestantu baznīcā, kas darbojas Nīderlandes vēstniecībā, un bija savādi, bet tomēr ļoti patīkami dziedāt Klusa nakts, svēta nakts un citas ļoti zināmas dziesmas turciski. Un viņi te baznīcā dzied ļoti daudz - pie desmitās dziesmas es pārstāju skaitīt.
Tas Duman koncerts bija diezgan foršs - viņi nospēlēja manas 3 mīļākās dziesmas un vēl daudzas citas, kuras es esmu dzirdējusi, bet kuras no galvas nezinu. Bet koncerta apmeklētāji tās dziesmas uzsāka kā tādas tautas dziesmas - baigi interesanti bija to redzēt.
Mazos čibrikus arī visus satiku. Gan Cem, gan Serkan ir sākuši mācīties angļu valodu un nu jau mēs kaut ko varējām uzkomunicēt. Cem baigi priecājās par manu turku valodu. Tur bija visādi interesanti izgājieni, kā man, piemēram, vajadzēja kaut kādām vācu meitenēm iet klāt un aicināt viņas līdzi uz nākamo klubu, lai Onurs varētu ar viņām kaut ko sabīdīt un tādā garā. Piektdienas vakarā man likās, ka attiecībā uz mazajiem turciņiem nekas nav mainījies kopš pirmās reizes, kad es viņus satiku - viss tāpat kā pirms 3 gadiem. Bet sestdienas vakarā es satiku Serkana draudzeni un Onurs man arī teica, ka tagad es esmu viena no viņiem - nu citā draudzības līmenī un tad es baigi sapriecājos, ka lietas labi mums visiem virzās uz priekšu.
Manu Gitmek čali sauc Khattab Ahmad :) Tas bija forši un tajā pašā laikā mani šokēja, ka ne Antepā dzīvojošie turki zina arābu valodas pamatus, ne arī sīrieši kaut 3 vārdus turku valodā. Un viņi savstarpēji nespēja nekā saprasties.
Starp citu, vai Tu palasīji to grāmatu par ceļā sastapto laipnību vai kā nu tā grāmata saucās, ko Tu paņēmi no DAD cafe? |
|