|
Novembris 10., 2004
11:42 Tā nu es tur stāvēju tumsā, maigi biezajā miglā piespiedusies pie slapjā koka stumbra, kas izkliedētajā ielas spuldžu gaismā mirdzēja, kā tumšs čuguns. Es skatījos uz prom pa ielu soļojošo mīlīgo pārīti, sirds man sažņaudzās un pa kaklu uz augšu cēlās silts un mikls kamols. Vientulība laidās līdz ar miglu, tā skanēja retajās lāsēs , tikko jūtamajos sirdspukstos un asiņu šalkās ausīs. Paejot man garām meitene uzmeta paviršu skatienu, vīrietis vispār neievēroja,ieslēpis degunu meitenes matos. Un tad es atcerējos, vismaz iedomājos, ka atceros, bet varbūt tas bija tikai iztēlē, kā pirms vairākiem gadiem, sildoties sava vīrieša siltajā azotē mēs pagājām tumša balojošam vientuļam stāvam. Īsā mētelī tērptam sievietes stāvam, sastingušam un savrupam, kas uzmeta mums it kā neredzošu, tomēr visu redzošu skatienu. Atcerējos kā šis tēls uz mirkli pavīdēja un aizslīdēja, pazuda atmiņas krātuvē, lai pēc gadiem iznirtu, tieši tādā pašā vietā un situācijā. Ko gan domāja šī sieviete, varbūt kaut ko līdzīgu kā es tagad?
|
Comments:
| From: | shelly |
Date: | 10. Novembris 2004 - 12:13 |
---|
| | | (Link) |
|
Droši vien.
| From: | zum |
Date: | 10. Novembris 2004 - 12:19 |
---|
| | | (Link) |
|
Tād cauri laikiem nākusi stafete, attiecību rinķojuma likums :)
Vientulība - daudz nepatīkamāka par sāpēm. Un reizēm rodas iespaids, ka stāvi pašā notikumu centrā un cilvēki riņķo apkārt kā planētas ap zemi, bet cik auksti ir, tik paliek. Un cik viens un varens esi, tik pat nevajadzīgs esi.
| From: | zum |
Date: | 10. Novembris 2004 - 12:20 |
---|
| | | (Link) |
|
Jā gan. Bet atdzīšos, šitā man baigi sen bija, tagad atcerējos.
Gadās. Tie ir sīkumi, kuri atkārtojas emociju līmenī.
| From: | zum |
Date: | 10. Novembris 2004 - 14:43 |
---|
| | | (Link) |
|
Reizēm. Bet augšminētais notika pasen, kad tiešā jutos ļoooti vientuļa.
| From: | skuka |
Date: | 10. Novembris 2004 - 13:05 |
---|
| | | (Link) |
|
Tā es vienreiz stāvēju tumsā pie Sēnas. Tur, pie tā tilta, kas ved pāri gandrīz uz Parīzes Devmātes katedrāli. Ja vien es kaut ko nejaucu. To tiltu, piemēram. Jo sajūtu un tumšos, pārsteidzoši straujos, akmens krastos iesprostotos ūdeņus atceros ļoti labi. Un savu sajūtu arī. |
|
|
Sviesta Ciba |