Tā es vienreiz stāvēju tumsā pie Sēnas. Tur, pie tā tilta, kas ved pāri gandrīz uz Parīzes Devmātes katedrāli. Ja vien es kaut ko nejaucu. To tiltu, piemēram. Jo sajūtu un tumšos, pārsteidzoši straujos, akmens krastos iesprostotos ūdeņus atceros ļoti labi. Un savu sajūtu arī.

(Reply to this)